Vecākais

Jauneklis un Safira apstājās līdzās Orikam un pārlaida ska­tienu tuksnesīgajam klajumam, kas pletās jūdzes piecas uz visām pusēm no Troņheimas līdz pat Farthenduras pakājei. No kuras puses sagaidāma Ažihada parādīšanās? Eragons vaicāja.

Oriks norādīja uz vairākiem lukturiem, kas izgaismoja liela tuneļa muti pāris jūdžu tālāk. Viņam vajadzētu drīz parādīties.

Eragons pacietīgi gaidīja kopā ar pārējiem, atbildēdams uz pie­zīmēm, kas skāra tieši viņu, bet pārējā laikā dodams priekšroku bezvārdu sarunai ar Safiru. Jauneklim patika, ka Farthendurā valda klusums.

Pagāja apmēram pusstunda, pirms tālajā ejā pazibēja kustība. No pazemes izkāpa kāds desmits vīru, tad viņi palīdzēja izrāpties no tuneļa tikpat daudziem rūķiem. Viens no vīriem Eragons nosprieda, ka tas ir Ažihads, pacēla roku, un kareivji izkārtojās divās kolonnās aiz viņa. Vēl viens rokas mājiens, un vienība sāka braši soļot uz Troņheimas pusi.

Taču viņi nebija nogājuši ne piecus soļus, kad ejā aiz muguras kaut kas noņirbēja. Virszemē izlēca vēl vairāki stāvi. Eragons pie­miedza acis, jo no tāda attāluma nespēja skaidri saskatīt notiekošo.

Tie ir urgļi! Safira izsaucās, un viņas ķermenis saspringa kā uzvilkta stopa stiegra.

Eragonam nenāca ne prātā pārjautāt vēlreiz. Urgļi! viņš iekliedzās un uzlēca Safirai mugurā, nožēlodams, ka atstājis Zaroku, savu zobenu, istabā. Kopš urgļu armijas sakāves neviens nebija gaidījis jaunu uzbrukumu.

Ievainojums iesmeldzās. Safira savicināja zilos spārnus un metās uz priekšu, ar katru soli celdamās arvien augstāk. Lidojums kļuva ātrāks un ātrāks. Zem viņiem, teju panākdama Safiru, uz tuneļa pusi traucās Arja. Oriks kopā ar vairākiem vīriem skrēja viņai aiz muguras, bet Jormundurs metās atpakaļ uz barakām pēc papildspēkiem.

Eragonam nācās bezpalīdzīgi noskatīties, kā urgļi uzbrūk Aži­hada vienības arjergardam. Tik tālu viņa burvestība nesniedzās. Negaidītais uzbrukums nodrošināja priekšrocības nezvēriem drīz vien četri karotāji jau bija krituši, bet pārējie cilvēki un rūķi bija spiesti veidot loku ap Ažihadu, lai pasargātu vadoni. Kauja kļuva arvien sīvāka, gaisā zibēja zobeni un cirvji. Viens no Dvī­ņiem cīņas mutulī raidīja gaismas zibsni, un kāds urglis sabruka, satvēris burvestības nocirstās rokas stumbeni.

Kādu brīdi likās, ka vārdeniem un rūķiem izdosies atvairīt urgļus, bet tad gaisā kaut kas uzvirmoja. Likās, ka cīnītājus pārklāj viegla migla. Kad tā izklīda, stāvus palikuši bija vien četri vīri Aži­hads, Dvīņi un Murtags. Urgļu loks sakļāvās ap viņiem arvien cie­šāk, līdz, Eragonam par šausmām, aizsedza karotājus skatienam. Nē! Nē! Nē!

Pirms Safira sasniedza kaujas vietu, urgļu pulks metās atpa­kaļ uz ejas pusi un nozuda zem zemes, atstājot aiz sevis vien kritušos.

Tikko Safiras ķetnas pieskārās zemei, Eragons nolēca no pūķa muguras un nozvārojās, skumju un dusmu pārņemts. Es to nespēšu. Tas pārāk tieši atgādināja atgriešanos tēvoča saim­niecībā, kad viņš bija atradis Garovu mirstam. Cenšoties atvairīt traģisko priekšnojautu, jauneklis sāka meklēt izdzīvojušos.

Notikuma vieta dīvaini atgādināja kaujas lauku, pa kuru Era­gons bija klīdis iepriekš, tikai šeit asinis bija svaigas.

Slaktiņa vidū gulēja Ažihads. Viņa krūšubruņas klāja draus­mīgu cirtienu pēdas, bet ap vārdenu vadoni nekustīgi gulēja pieci viņa nonāvēti urgļi. Ažihads saraustīti elpoja. Eragons notupās viņam līdzās un nolieca galvu, lai asaras nekristu uz vadoņa brū­cēm. Šādus ievainojumus nespētu sadziedēt neviens. Pieskrēja Arja. Sapratusi, ka Ažihadu glābt neizdosies, viņa uz mirkli apstā­jās, un elfas seju pārvērta dziļas skumjas.

-   Eragon, pār Ažihada lūpām pārslīdējušais vārds bija kluss kā vēja čuksts.

-   Es klausos.

-   Eragon, liec pie sirds… Es vēlos tev dot pēdējo pavēli. Era­gons pieliecās tuvāk, lai saklausītu mirstošā vīra vārdus. Tev man jāapsola, ka tu… neļausi haosam pārņemt vārdenus. Viņi ir vienīgais spēks, kas spēj pretoties Impērijai. Vārdeniem ir jābūt stipriem. Apsoli to man.

-   Es apsolu.

-   Tad lai miers valda tavā sirdī, Ēnkāvi Eragon… Izdvesis pēdējo elpu, Ažihads aizvēra acis, un viņa cildenā seja sastinga nāves miegā.

Eragons nolieca galvu. Kaklā sakāpušais kamols likās neti­cami ciets, un katrs elpas vilciens sagādāja sāpes. Arja svētīja Ažihadu ar senvalodas vārdu straumi, tad melodiskā balsī pie­bilda: Diemžēl viņa bojāeja izraisīs milzu spriedzi. Viņam ir taisnība tev jādara viss, lai novērstu cīņu par varu. Es palīdzēšu, cik spēšu.

Nespēdams bilst ne vārda, Eragons pārlaida skatienu pārējiem ķermeņiem. Viņš būtu atdevis visus pasaules dārgumus, lai tobrīd atrastos kur citur. Safira apostīja vienu no urgļiem un sacīja: Kaut kas tāds nedrīkstēja notikt. Tā ir tumšo spēku sazvērestība. Un jo ļaunāk, ka šī nelaime mūs piemeklējusi tieši šobrīd, kad mums drošībā vajadzēja svinēt uzvaru. Viņa nopētīja kādu citu līķi un tad strauji pagrieza galvu. Kur ir Dvīņi un Murtags ? Starp mirušajiem viņu nav.