Vecākais

Pamodies no nemaņas un sapratis, ka Andžela ir sadziedējusi Durzas cirsto brūci, Eragons trīs reizes mēģināja pielikt roku kritušo apglabāšanas darbos, taču ik reizes viņu aizkavēja draus­mīgas sāpes, kas likās uzspridzinām mugurkaulu. Dziednieki piedāvāja dažādas uzlieves un dziras. Arja un Andžela apgalvoja, ka viņš esot pilnīgi vesels. Taču sāpes bija neizturamas. Arī Safira nespēja viņam palīdzēt, tik vien kā dalīties ciešanās, kad tās pār­šalca gara saikni, kas abus vienoja.

Eragons ar roku pārbrauca pār seju un paskatījās augšup uz zvaigznēm, kas bija saskatāmas caur mākoņu plaisu Farthendu­ras tālajā virsotnē. Likās, pat tās bija apkvēpušas sārta dūmu mutuļos. Trīs dienas. Trīs dienas, kopš viņš nogalināja Durzu. Trīs dienas, kopš cilvēki sākuši dēvēt viņu par Ēnkāvi. Trīs dienas viņa prātu plosīja burvja apziņas atliekas. No tām viņu izglāba noslēpumainais Togira Ikonoka, Veselais Kroplis. Par redzēto vīziju Eragons nebilda nevienam ne vārda, vienīgi Safirai. Cīniņš ar Durzu un tumšajiem gariem, kas valdīja pār burvi, bija pārvērtis Eragonu; tiesa, jauneklis vēl nebija pārliecināts, vai pārmaiņas ir labas vai sliktas. Viņš jutās viegli ievainojams, it kā pēkšņs trieciens salāpīto miesu un garu varētu sašķaidīt sīkās drumslās.

Drūma vēlme pārliecināties par kaujas sekām bija likusi viņam atgriezties cīņas laukā. Ieradies viņš juta vien urdošu nāves un sabrukuma klātbūtni, nevis slavas spožumu, par ko lika domāt varonību daudzinošās dziesmas.

Ja ne tēvoča Garova nāve razaku nagos pirms vairākiem mēne­šiem, tad cilvēku, rūķu un urgļu nežēlība, visticamāk, būtu satrie­kusi Eragonu. Arī tagad tā stindzināja. Ar Safiras atbalstu viņš bija aptvēris, ka vienīgā iespēja saglabāt skaidru prātu šādās sāpēs ir rīcība. Ārpus rīcības, viņaprāt, dzīvībai nebija dziļākas jēgas vismaz ne pēc tam, kad tu esi redzējis, kā vīrus saplosa kuiļi, milzu auguma urgļi, ne pēc tam, kad esi skatījis zemi, pārklātu ar pirmsnāves trīsu raustītiem locekļiem, ne pēc tam, kad zeme bijusi slacīta ar asinīm tik bagātīgi, ka tās sūcas cauri zābaku pazolēm. Ja vien karā bija iespējams gods, Eragons sprieda, tad tas izpaudās cīņā, lai pasargātu no posta citus.

Jauneklis pieliecās un no dubļiem pacēla izsistu dzerokli. Mētādams to plaukstā, viņš kopā ar Safiru apmeta loku ap izmī­dīto lauku. Viņi apstājās klajuma malā, kad ievēroja Jormunduru Ažihada vietnieku vārdenu rindās steidzamies uz viņu pusi no Troņheimas. Pienācis tuvāk, Jormundurs paklanījās. Era­gons apzinājās, ka vēl pirms pāris dienām šādu cieņas izpausmi nesagaidītu.

Priecājos, ka atradu tevi laikus, Eragon. Rokā viņš bija sažņaudzis pergamenta tīstoklīti. Ažihads atgriežas, un viņš vēlas, lai tu viņu gaidītu. Arī pārējie ir sapulcējušies pie Troņheimas rietumu vārtiem. Mums nāksies pielikt soli, lai pagūtu turp laikā.

Eragons pamāja un, uzlicis roku uz Safiras sāna, devās uz vārtu pusi. Pagājušo trīs dienu laikā Ažihads urgļus bija vajājis rūķu pazemes ejās, kas veidoja tuneļu tīmekli zem Beoru kalniem. Vienīgajā reizē, kad Eragons starp vajāšanas ekspedīcijām redzēja vārdenu vadoni, tas plosījās dusmās, atklājis, ka meita Nasuada nav paklausījusi viņa pavēlei pirms kaujas doties projām ar citām sievietēm un bērniem, bet slepus cīnījusies kopā ar vārdenu loka šāvējiem.

Vajāšanā kopā ar Ažihadu piedalījās arī Murtags un Dvīņi Dvīņi tāpēc, ka tas bija bīstams darbs un vārdenu vadonim bija vajadzīgas viņu maģiskās spējas, bet Murtags tāpēc, ka vēlējās apliecināt savu uzticību vārdeniem. Eragonu pārsteidza, cik ļoti bija mainījusies cilvēku attieksme pret Murtagu, ņemot vērā apstākli, ka viņa tēvs bija Pūķu Jātnieks Morzans, kurš reiz nodeva Jātniekus Galbatoriksam. Lai gan Murtags neieredzēja tēvu un bija uzticams Eragonam, apkārtējie sākotnēji viņu uzņēma ar naidu un aizdomām. Bet tagad neviens nevēlējās tērēt spēkus sīkam naidam, ja reiz bija tik daudz darāmā. Eragonam pietrūka sarunu ar Murtagu, tāpēc viņš gaidīja brīdi, kad draugs atgriezī­sies un viņi varēs no sirds izrunāties par visu notikušo.

Apmetuši loku ap Troņheimu, Eragons un Safira pie baļķu vārtiem luktura mestā gaismas aplī saskatīja nelielo gaidītāju pulciņu. Starp viņiem bija arī Oriks rūķis nepacietīgi mīņājās, cilādams ducīgās kājas, un Arja. Pustumsā pārsējs ap viņas augšdelmu teju spīdēja, mezdams atblāzmu uz elfas matu galiem. Eragona augumam pārskrēja savādas trīsas kā ikreiz, redzot Arju. Elfa paskatījās uz Jātnieku un Safiru, zaļajām acīm uz mir­kli uzzibsnījot. Tad viņa atkal pievērsās Ažihadam.

Sašķaidot Isidara Mitrimu, diženo zvaigžņu safīru, no kura bija izgriezta sešdesmit pēdu platā roze, Arja bija palīdzējusi Era­gonam nonāvēt Durzu un tādējādi panākt uzvaru kaujā. Tomēr rūķi bija varen pikti uz elfu, jo viņa bija iznīcinājusi rases lielāko dārgumu. Viņi atteicās aizvākt safīra atliekas tās vēl arvien vei­doja milzīgu loku Troņheimas galvenajā zālē. Arī Eragons, pirms kāda laika iedams gar lausku apli, bija izjutis rūķu skumjas par zudušo skaistumu.