Vecākais

Drasleonas pievārtē Eragonam un viņa ceļabiedriem no slēpņa uzbrūk razaki, un Broms, glābjot Eragonu, tiek nāvīgi ievainots. Razakus padzen noslēpumains jauneklis, vārdā Murtags. Viņš izstāsta, ka sekojis razakiem pa pēdām. Nākamajā naktī Broms mirst. Pirms nāves viņš atzīstas, ka reiz pats bijis Jātnieks un ka viņa pūķi, ko nogalinājuši ienaidnieki, arī saukuši par Safiru. Eragons apglabā Bromu smilšakmens kapā, kuru Safira pārvērš dimantā.

Zaudējuši Bromu, Eragons un Safira nolemj pievienoties vār­deniem. Tomēr viņiem nepaveicas Gileadas pilsētā Eragonu sagūsta un aizved pie Ēnas Durzas, Galbatoriksa labās rokas. Ar Murtaga palīdzību Eragons bēg no cietuma, izglābjot vēl vienu gūstekni elfu Arju, kas atrodas bezsamaņā. Pa to laiku Eragons un Murtags ir kļuvuši par labiem draugiem.

Arja ar telepātijas palīdzību pavēsta Eragonam, ka vedusi Safi­ras olu no elfu zemes pie vārdeniem, cerot, ka tā varētu izšķilties kādam no dumpinieku bērniem. Taču pēdējā ceļojuma laikā viņai uzglūnējis Durza un piespiedis olu pārnest uz Kori, kur to atradis Eragons. Arja ir smagi ievainota, un viņai ir nepieciešama ārstē­šanās. Par to varētu parūpēties vārdeni, tāpēc elfa ar prāta tēlu starpniecību parāda Eragonam, kur atrast dumpiniekus. Sākas pakaļdzīšanās. Eragons un viņa draugi astoņās dienās pieveic četrsimt jūdžu. Viņiem pakaļ dzenas urgļu vienības, kas panāk bēgļus varenajos Beoru kalnos. Murtags, kurš nav vēlējies doties pie vārdeniem, ir spiests Eragonam atzīties, ka ir Morzana dēls.

Tiesa, Murtags ir nosodījis tēva rīcību un aizbēdzis no Galbatoriksa aizbildnības, lai pats kaltu savu likteni. Viņš parāda milzīgu rētu, kas šķērso visu muguru, to agrā bērnībā cirtis tēva Morzana mestais zobens Zaroks. Tādējādi Eragons uzzina, ka viņa zobens reiz piederējis Murtaga tēvam, kurš nodevis Jāt­niekus Galbatoriksam un nogalinājis daudzus no saviem senajiem cīņubiedriem.

Mirkli pirms nonākšanas urgļu nagos Eragonu un viņa drau­gus izglābj vārdeni, kuri iznirst no klints sienas. Izrādās, ka dum­pinieki ir apmetušies Farthendurā, desmit jūdžu augstā un desmit jūdžu platā kalnā ar dobu vidu. Tajā atrodas arī rūķu galvaspilsēta Troņheima. Kad Eragons iekļūst kalnā, viņu aizved pie vārdenu vadoņa Ažihada, bet Murtagu viņa izcelšanās dēļ iesloga cietumā. Ažihads daudz ko izskaidro Eragonam, arī to, ka vārdeni, elfi un rūķi savulaik vienojušies kolīdz parādīsies jauns Jātnieks, viņu vispirms skolos Broms, bet pēcāk šim māceklim vai māceklei būs jādodas pie elfiem, lai pabeigtu apmācību.

Eragons sastop arī rūķu karali Hrotgaru un Ažihada meitu Nasuadu. Jaunekli pārbauda Dvīņi, divi plikgalvaini un neganti magi, kuri kalpo Ažihadam. Kad Arja ir atlabusi, viņa un Eragons reizēm cīkstas ar zobeniem. Eragons atkal satiek Andželu un Solembumu arī viņi ir piebiedrojušies vārdeniem. Vēl Eragons un Safira dod savu svētību kādai vārdenu bārenei.

Eragona viesošanos izjauc ziņas par urgļu armijas ielaušanos rūķu pazemes ejās. Sākas nežēlīga kauja, kuras laikā Eragons nošķiras no Safiras, tāpēc ir spiests stāties pretī Durzam vien­atnē. Būdams krietni stiprāks par jebkuru cilvēku, Durza viegli pieveic Eragonu un pāršķeļ jaunekļa muguru no pleca līdz pat gurnam. Tajā brīdī Safira un Arja sašķaida kalna iekšpusē izvei­doto kupolu sešdesmit pēdu platu safīra zvaigzni -, tā novēršot

Durzas uzmanību. Tas ļauj Eragonam ietriekt zobenu Durzam sirdī. Bez Durzas burvestību spēka urgļi zaudē kauju, un viņus patriec atpakaļ pazemes ejās.

Kamēr Eragons pēc kaujas guļ bez samaņas, ar viņu miegā sazinās kāda būtne, kas uzdodas par Togiru Ikonoku Veselo Kropli. Viņš sola atbildēt uz visiem Eragona jautājumiem un mudina jaunekli meklēt viņu Ellesmērā kur mājo elfi.

Kad Eragons pamostas, viņš atklaj; ka, par spīti Andželas pūliņiem, muguru šķērso milzīga, Murtaga rētai līdzīga brūce. Apmulsis jauneklis aptver, ka Durzu uzveikt viņam ļāvusi neti­cama veiksme un ka viņam jāturpina mācīties.

Pirmās grāmatas beigās Eragons nolemj atrast Togiru Iko­noku un doties pie viņa mācībā. Tēraudacu Likteņmātes vērpums ir sācis ritēt straujāk, zemi pāršalc pirmās kara nojausmas, un ātri tuvojas laiks, kad Eragonam nāksies stāties pretī viņa īstajam ienaidniekam karalim Galbatoriksam.

DIVAS NELAIMES

Kritušo dziesmas un izdzīvojušo vaimanas. Tā, kāpdams pāri zobenu sakapātam urglim, nodomāja Eragons. Visapkārt skanēja sieviešu žēlabas viņas mēģi­nāja atrast savus tuviniekus Farthenduras asiņainajos dubļos. Safira, kas sekoja Eragonam, uzmanīgi apmeta līķim loku. Viņas zaigojoši zilās zvīņas likās esam vienīgā krāsa staignajā krēslā, kas valdīja dobā kalna iekšpusē.

Kopš vārdenu un rūķu kaujas ar urgļiem par Troņheimu, jūdzi augsto konisko pilsētu, kas slējās Farthenduras vidū, bija pagājušas jau trīs dienas, taču cīņas lauku vēl arvien klāja kri­tušie. Līķu bija tik daudz, ka apglabāšana prasīja laiku. Tālumā, pie Farthenduras sienas, dūmoja milzīgs, drūms ugunskalns tur dega nogalinātie urgļi. Tie nezvēri nebija pelnījuši izvadīšanu vai cienīgu atdusas vietu.