Vecākais

Eragons pamodās un, aizvēlies līdz gultas malai, pārlaida skatienu istabai, ko vāri izgaismoja lukturis ar pievērtām durtiņām. Viņš piecēlās sēdus unjjrīdi vēroja Safiru. Pūķa muskuļotie sāni pacēlās un nolaidās, plaušu milzīgajām plēšām dzenot gaisu caur zvīņotajām nāsīm. Eragons prātoja par ugunīgo elli, kuru viņa tagad prata izsaukt, kad vien vēlējās, un varenā, rēcošā straumē triekt no mutes pret jebkuru ienaidnieku. Tas bija varens skats, kad liesmas, kas spētu izkausēt metālu, plūda pār viņas mēli un spoži baltajiem zobiem, nenodarot pašai ne mazāko ļaunumu. Viņa pirmo reizi bija spļāvusi uguni, Eragonam cīnoties ar Durzu, no Troņheimas augstumiem traukdamās viņam palīgā. Safira bija varen lepna par jauniegūto spēju. Viņa pastāvīgi spēlē­jās ar mazām liesmu strūkliņām un izmantoja katru iespēju kaut ko aizdedzināt.

Tagad, kad Isidara Mitrims bija sašķaidīts, Eragons un Safira vairs nevarēja uzturēties pūķu mājoklī virs Troņheimas. Rūķi viņiem ierādīja mājokli kādā tukšā sardzes telpā pilsētas zemā­kajā līmenī. Telpa bija pamatīga, tiesa, griesti bija zemāki un sienas tumšākas.

Atceroties vakardienas notikumus, Eragonu atkal pārņēma izmisums. Jaunekļa acīs sakāpa asaras un sāka plūst lejup pa vaigiem. Vienu no karstajām lāsēm Eragons notvēra uz plaukstas. Līdz pat vēlam vakaram no Arjas nebija saņemtas nekādas ziņas. Līdz ar tumsas iestāšanos viņa iznāca no pazemes ejas nogurusi un noberztām kājām. Par spīti pieliktajām pūlēm un izmantotajām burvestībām, urgļi bija kā ūdenī iekrituši. Vie­nīgais, ko es atradu, bija šis, viņa sacīja un izritināja vienu no Dvīņu purpura talāriem, Murtaga apmetni un ādas cimdus. Drēbes bija saplosītas un asinīm klātas. Šīs lietas bija izmētā­tas melna bezdibeņa malā. Turp neveda neviena no rūķu ejām. Visticamāk, urgļi ir paņēmuši upuru bruņas un ieročus, bet

pašus nometuši no kraujas. Es mēģināju pieredzēt gan Murtagu, gan Dvīņus, bet man izdevās saskatīt vien bezdibeņa ēnas. Elfa ieskatījās Eragonam acīs. Piedod, bet viņu vairs nav.

Eragons skuma par Murtagu. Drausmīgo stindzinošā zaudē­juma un šausmu izjūtu vēl vairāk pastiprināja apziņa, ka pēdējo mēnešu laikā viņš sāk pie tās pierast.

Eragons nopētīja asaru, kas gulēja plaukstā, mazu, mirdzošu kupoliņu un tad nolēma pieredzēt pazudušo trijotni pats. Viņš apzinājās, cik bezcerīgi un veltīgi tas bija, bet vajadzēja pašam pārliecināties, ka Murtags ir zudis. Tomēr viņš nebija pārliecināts, vai vēlas gūt panākumus tajā, kas Arjai nebija bijis pa spēkam, vai justos labāk, ja izdotos saskatīt Murtaga sadragāto ķermeni guļam melnā bezdibenī kaut kur zem Farthenduras.

Eragons nočukstēja: Draumr kopa. Asaru apņēma tumsa, pārvērzdama to niecīgā nakts punktiņā uz jaunekļa sudrabotās plaukstas. Nozibēja neskaidra kustība, it kā putns būtu aizšāvies garām mākoņu aizsegtam mēnesim… un viss.

Līdzās pirmajai asarai nokrita otra.

Eragons ievilka dziļu elpu, atlaidās gultā un mēģināja nomie­rināties. Kopš Durzas cirstās brūces sadziedēšanas viņš apzinā­jās vienu tā bija pazemības pilna apziņa, ka uzvarēt izdevies, tikai pateicoties veiksmei. Ja nāksies cīnīties ar citu Ēnu, kādu razaku vai pašu Galbatoriksu, man ir jābūt stiprākam, lai cerētu uz uzvaru. Broms varēja man iemācīt vairāk, es zinu, ka varēja. Tomēr bez viņa atliek tikai viens doties pie elfiem.

Safiras elpa kļuva ātrāka, viņa atvēra acis un plati nožāvājās. Labrīt, mazais!

Vai tiešām šis rīts ir labs ? Eragons paskatījās lejup un atbalstī­jās uz dūrēs sažņaugtajām rokām. Tas ir briesmīgi… Murtags un Ažihads… Kāpēc gan ejās izvietotie sargkareivji nebrīdināja mūs par urgļiem? Kā gan tie briesmoņi spēja sekot Ažihada vienībai, palikdami nepamanīti?… Arjai ir taisnība, vakardienas notikumi bija dīvaini.

Iespējams, mēs nekad neuzzināsim, kas īsti tur notika, Safira samierinoši sacīja. Viņa piecēlās, ar spārniem skardama zemos griestus. Tev būtu jāpaēd, pēc tam mums jānoskaidro, kā vārdeni iecerējuši rīkoties. Nekavēsimies jauno vadoni var izvēlēties tuvāko stundu laikā.

Eragons piekrita, atcerēdamies, kā vakar visi bija izklīduši kur nu kurais Oriks ar nelaimes vēsti aizsteidzās pie karaļa Hrotgara, Jormundurs nogādāja Ažihada ķermeni uz vienu no Troņheimas zālēm, kur tas atradīsies līdz bērēm, tikai Aija viena un sastingusi vēroja pārējo gaitas.

Eragons piecēlās, apjoza Zaroku, uzmeta plecā loku, tad pie­liecās un pacēla Ledusliesmas sedlus. Tad viņa ķermenī iecirtās sāpju sirpis, likdams saļimt. Jauneklis locījās uz grīdas, pūlē­damies pieskarties mugurai. Viņš jutās tā, it kā viņu zāģētu uz pusēm. Kad plosošā sāpe sasniedza Safiru, pūķis ieņurdējās. Viņa ar prātu mēģināja remdēt Eragona ciešanas, taču neveiks­mīgi. Pūķa aste instinktīvi paslējās augšup, it kā gatavotos cīņai.