Vecākais

Pagāja vairākas minūtes, līdz lēkme pierima un no pēdējā sāpju dūriena palika vien atbalss. Eragons smagi elsoja. Seju klāja sviedri, mati bija salipuši šķipsnās, un acis sūrstēja. Viņš atlieca roku atpakaļ un trīcošiem pirkstiem aptaustīja rētu. Apdzijusī brūce šķita iekaisusi un svila. Pieskāriens lika tai iesmelgties. Safira pieliecās un piedūra purnu Jātnieka rokai. Turies, mazais…

Šoreiz bija ļaunāk, viņš sacīja, grīļīgi piesliedamies stāvus. Safira nostājās līdzās, lai Eragons varētu atbalstīties pret viņas plecu. Jauneklis noslaucīja seju un sāka piesardzīgi virzīties uz durvju pusi.

Vai jūties gana spēcīgs, lai ietu ?

Mums ir jāiet. Kā pūķim un Jātniekam mums visu priekšā ir jāizdara izvēle par labu nākamajam vārdenu vadonim. Iespējams, mums pat nāksies ietekmēt šo izvēli. Mums neklātos nelikties ne zinis par mūsu vārda svaru; tagad tam vārdenu acīs būs īpaša nozīme. Vismaz te vairs nav Dvīņu, kuri droši vien mēģinātu iesēs­ties Ažihada vietā. Pašreizējos apstākļos tā ir vienīgā labā ziņa.

Labi, bet lai Durza cieš tūkstošgadu mocības par to, ko noda­rīja tev.

Eragons kaut ko norūca pie sevis. Bet turies man līdzās.

Kopā viņi devās cauri Troņheimai uz tuvākās virtuves pusi. Gaiteņos un zālēs ļaudis apstājās un klanījās viņiem, murminot "Argetlam" vai "Ēnkāvi". Pat viens otrs rūķis pielieca galvu, tiesa, ne pārāk daudzi. Eragonu pārsteidza cilvēku nopietnās, drūmās sejas un tumšās drānas, kuras viņi bija apģērbuši, lai parādītu dziļās skumjas. Daudzas sievietes bija tērpušās pilnīgi melnā, un viņu sejas sedza mežģīņu plīvuri.

Virtuvē Eragons paņēma akmens paplāti ar ēdienu un apsē­dās pie zema galda. Safira vēroja savu Jātnieku, uzmanīdama, vai nesākas vēl viena lēkme. Vairāki cilvēki grasījās pienākt pie viņiem, bet pūķis atieza zobus un ieņurdējās, tā atgaiņājot nelūg­tos ciemiņus. Eragons brīdi knakstījās ap ēdienu, izlikdamies, ka apkārtējais viņu neinteresē. Beidzot, mēģinādams izmest no prāta domas par Murtagu, viņš vērsās pie Safiras ar jautājumu. Kuram, tavuprāt, ir gana liels atbalsts, lai uzņemtos vārdenu vadību tagad, kad Ažihads un Dvīņi ir zuduši ?

Viņa mirkli vilcinājās. Šāds atbalsts, iespējams, būtu tev, ja mēs tulkotu Ažihada pēdējos vārdus kā svētību savas lomas man­totājam. Pret tevi nez vai kāds iebilstu. Tomēr man tā neliktos prātīga izvēle. Ilgākā laikā tā sagādātu daudz galvassāpju.

Piekrītu. Turklāt tam nepiekristu Arja, un viņa var būt bīs­tama pretiniece. Elfi senvalodā nespēj melot, taču mūsu mēlē viņus nekas nekavē ja viņai tas liktos nevēlami, Arja varētu noliegt, ka Ažihads jelkad būtu teicis ko tamlīdzīgu. Nē, es nevēlos stāties vārdenu priekšgalā… Ko tu domā par Jormundwu?

Ažihads dēvēja viņu par savu labo roku. Diemžēl mēs nezinām neko daudz ne par viņu, ne citiem vārdenu vadoņiem. Kopš mūsu ierašanās ir pagājis tik īss laika sprīdis. Mums nāksies pieņemt lēmumu, balstoties uz izjūtām un iespaidiem, jo šajā reizē pieredze nepalīdzēs.

Eragons stumdīja zivs gabaliņu ap kartupeļu biezeņa pikuci. Neaizmirsti Hrotgaru un rūku klanus. Viņiem noteikti būs savs viedoklis. No elfiem tikai Arjai ir kāda teikšana jaunā vadoņa izvēlē šis lēmums tiks pieņemts, pirms elfi uzzinās par Ažihada bojāeju. Tomēr ar rūķiem nāksies rēķināties. Hrotgars ir labvēlīgs vārdeniem, bet, ja iebildīs pārāk daudz klanu, viņš var būt spiests atbalstīt vārdenu, kurš nav īsti piemērots vadoņa lomai.

Un kurš tas varētu būt?

Kāds viegli iespaidojams cilvēks. Eragons aizvēra acis un atlaidās sēžamajā. Šādu cilvēku Farthendurā nav mazums, par to nav nekādu šaubu.

-Ar

Krietnu brīdi abi klusējot prātoja par gaidāmajiem notiku­miem. Pirmā ierunājās Safira. Eragon, kāds vēlas runāt ar tevi. Es nespēju viņu aizbiedēt.

Kas? Jātnieks pavēra acis un tad atkal samiedza, līdz tās aprada ar gaismu. Pie galda stāvēja bāls jauneklis. Zēns blenza uz Safiru tā, it kā baidītos nokļūt viņai uz kārā zoba. Kas noticis? vaicāja Eragons, mēģinādams kliedēt jaunekļa bailes.

Zēns sastomījās, uztraukumā saminstinājās un visbeidzot paklanījās. Argetlam, tevi aicina Vecajo padome!

-   Kas viņi tādi būtu?

Šis jautājums vēl vairāk samulsināja jaunekli. Padome bija… ir… cilvēki, kurus mēs tas ir, vārdeni, bijām izvēlējušies mūsu vārdā runāt ar Ažihadu. Tie bija viņa uzticamie padomdevēji, un tagad viņi vēlas tikties ar tevi. Tas ir liels gods! izmocījis savu sakāmo, zēns žigli pasmaidīja.

-   Vai tu mani pavadīsi pie viņiem?

-   Tieši tā.

Safira jautājoši palūkojās uz Eragonu. Viņš paraustīja plecus, atstāja ēdienu pusapēstu un pamāja zēnam, lai rāda ceļu. Jaunek­lis mirdzošām acīm vēroja Zaroku, bet tad sakautrējies nolaida acis.

-   Kā tevi sauc? vaicāja Eragons.

-   Džārša, kungs.

-   Labs vārds. Un tu biji lielisks, nododot man šo svarīgo ziņu, vari būt lepns. Džārša starodams pielika soli.