Vecākais

Nasuada vēlreiz pārlaida skatienu promgājējiem. Lieliski. Eragon, Safira, lai jūs pavada vārdenu un arī mana svētība! Lai drošs jūsu ceļojums! Atcerieties, jūs nesat mūsu cerību un gaidu nastu, tāpēc rīkojieties ar godu.

-   Mēs darīsim, ko spēsim, Eragons apsolīja.

Stingri satvēris Ledusliesmas grožus, viņš devās Arjas pēdās elfa jau bija aizsteigusies vairākus jardus uz priekšu. Aiz viņiem gāja Oriks, bet pēdējā lāčoja Safira. Eragons vēl pamanīja, ka, iedama garām Nasuadai, Safira uz mirkli apstājas un viegli nolaiza viņai vaigu. Tad pūķis pielika soli, lai panāktu pārējos.

Viņi turpināja soļot pa ceļu uz ziemeļu pusi, vārti aiz muguras rāvās arvien mazāki un mazāki, līdz sarāvās līdz šaurai gaismas svēdrai, uz kuras varēja saskatīt divus sīkus siluetus, tur viņus ar skatieniem vēl arvien pavadīja Nasuada un Jormundurs.

Beidzot sasnieguši Farthenduras klinšu sienu, gājēji nonāca pie milzīgām, trīsdesmit pēdu augstām durvīm. Tās jau gaidīja atvērtas. Trīs rūķu sargi paklanījās un atbrīvoja ceļu. Aiz durvīm ceļinieku skatieniem pavērās tikpat grandiozs tunelis, kura sānus pirmās piecdesmit pēdas greznoja kolonnas un izgaismoja later­nas. Pēc tam tas aizstiepās tālāk tukšs un kluss kā kapenes.

Šie vārti mats matā atgādināja Farthenduras rietumu ieeju, taču Eragons zināja, ka šis ir cits gaitenis. Eja, kurā viņi atradās šobrīd, nebija izkalta vien jūdzi garajā kalna sānā tā stiepās zem neskaitāmu kalnu virknes līdz pat rūķu pilsētai Tarnagai.

-   Šis ir mūsu ceļš, Oriks noteica, paceldams lākturi.

Rūķis un elfa pārkāpa pār slieksni un devās tālāk, bet Era­gons, pēkšņi zūdot pārliecībai, saminstinājās. Tumsa viņu gan nebiedēja, tomēr ieniršana mūžīgajā naktī līdz pašai Tarnagai arī neielīksmoja sirdi. Un, reiz spēris kāju nemīlīgajā gaitenī, viņš atkal tiktu ierauts notikumu virpulī un būtu spiests atteikties no tām nedaudzajām lietām, pie kurām bija pieradis, dzīvojot starp vārdeniem, lai ļautos nezināmajam liktenim.

Vai kas noticis? Safira jautāja.

Nekas.

Viņš dziļi ieelpoja un tad sāka soļot uz priekšu, ļaujot kalna akmens bezgalībai sevi aprīt.

♦ ♦ ♦

VESERIS UN KNAIBLES

Trīs dienas pēc razaku parādīšanās Rorans attapās, ka soļo šurpu turpu pa savu mazo Kores apmetnīti, pats to nemaz neapzinādamies. Kopš Albriha iepriekšējā apmeklējuma nekādu jaunu ziņu no Kārvahallas nebija, un arī miesta vērošana neļāva saprast, kas īsti ielejā notiek. Viņš uzmeta skatienu tāla­jām teltīm, kurās mitinājās kareivji, tad turpināja soļot.

Ap dienas vidu Rorans notiesāja mazas, sausas pusdienas. Ar plaukstas augšpusi noslaucījis muti, viņš sāka prātot: "Nez cik ilgi razaki taisās gaidīt?" Ja tā bija mērošanās ar pacietību, tad Rorans bija apņēmies uzvarēt.

Lai īsinātu laiku, viņš vingrinājās loka šaušanā, par mērķi izmantodams trūdošu baļķēnu. Bet, kad bulta sašķīda pret līdzās stumbram gulošu akmeni, Rorans meta šai nodarbei mieru. Atlika tikai viens turpināt soļot pa taciņu, kas stiepās no klintsbluķa līdz viņa guļvietai.

Viņš vēl arvien staigāja turp un atpakaļ, kad zemāk biezoknī atskanēja soļi. Satvēris loku, Rorans paslēpās un sāka gaidīt. Kad no biežņas iznira Baldora seja, bēgli no galvas līdz kājām pāršalca atvieglojuma izjūta. Rorans pamāja nācējam.

Kad abi bija apsēdušies, Rorans ievaicājās: Kāpēc neviens te nav rādījies?

-    Nevarējām, Baldors atteica, norausdams no pieres svied­rus. Karavīri pārāk cieši visus uzmana. Šī bija pirmā iespēja, kad kādam no mums izdevās izlavīties no ciema. Un man drīz vien ir jāpošas atpakaļ. Baldors pavērsa seju pret smaili, kas slējās pār viņiem, un nodrebinājās. Tev ir vairāk dūšas nekā man, ja spēj te mierīgi nakšņot. Vai tev ir nācies saķerties ar vilkiem, lāčiem vai klinšu kaķiem?

-   Nē, nē, viss kārtībā. Vai karavīri runā ko jaunu?

-   Viens vakar Mornam lielījās, ka viņu vienība esot īpaši atla­sīta šim uzdevumam. Rorans saviebās. Un viņi neizturas pārāk

klusi… Katru vakaru vismaz divi trīs piedzeras līdz nemaņai. Jau pirmajā dienā kareivju bariņš izdemolēja Morna lielo zāli.

-   Vai viņi samaksāja par nodarīto skādi?

-   Protams, ne.

Rorans pagriezās, lai uzmestu skatienu ciemam. Es vēl arvien nespēju aptvert, ka Impērija tā pūlas, lai notvertu mani. Ko es viņiem varētu dot? Ko, viņuprāt, es tiem varētu dot?

Baldors pavērās turp, kur skatījās Rorans. Šodien razaki tincināja Katrīnu. Kāds bija minējis, ka jums ir tuvas attiecības, un razaki gribēja zināt, vai meitene zinot, kur tu varētu būt.

Rorans ieskatījās Baldora atklātajā sejā. Vai ar viņu viss kārtībā?

-   Nu, lai viņu nobiedētu, ar diviem tādiem mērgļiem nepie­tiek, Baldors viņu mierināja. Bet kalēja dēla nākamais teikums izskanēja piesardzīgi, jautājoši. Varbūt tev ir jāapsver iespēja padoties?

-   Es drīzāk vispirms pakāršu viņus un pēc tam pakāršos pats! Rorans atkal pielēca kājās un turpināja mīt iestaigāto taciņu, pa brīdim piecirzdams kāju. Kā tu vari kaut ko tādu piedāvāt? Tu taču zini, kā viņi mocīja manu tēvu!