Vecākais

Albrihs iesmējās, kaut arī prieka šajos smieklos bija maz. Pēc vesera un knaiblēm. Mums ir vajadzīga tava palīdzība… lai tiktu galā ar razakiem.

-   Vai jūs to tiešām esat gatavi darīt manis dēļ?

-   Mēs jau neriskējam tevis dēļ vien. Tagad viņi apdraud visu ciematu. Vismaz atnāc, izrunājies ar tēvu un pārējiem, uzklausi viņu domas… Manuprāt, arī tu tīri labprāt kādu nakti pavadītu mājā, ne šajos nolādētajos kalnos.

Rorans krietnu brīdi pārdomāja Albriha piedāvājumu un tad nolēma piebiedroties kalēja dēlam. "Man ir tikai divas izvēles vai nu šī, vai bēgšana. Un bēgt es pagūšu arī vēlāk." Viņš atveda ķēvi, piesēja somas pie segliem un tad kopā ar Albrihu devās lejup ielejā.

Tuvodamies Kārvahallai, viņi palēnināja soli, izmantojot kokus un krūmus kā aizsegu. Paslēpies aiz mucas lietusūdens savākšanai, Albrihs vispirms pārliecinājās, ka ielās nemana neko aizdomīgu, tad pamāja Roranam. Viņi kopā lavījās no ēnas uz ēnu, vērodami, vai kaut kur neparādīsies Impērijas pakalpiņi. Kad abi nonāca līdz Horsta smēdei, Albrihs pavēra dubultdurvīs vien tik platu spraugu, lai Rorans un ķēve varētu nemanāmi ieslīdēt darbnīcā.

Smēdes iekšpusi izgaismoja vientuļa svece, kas meta trīcošu gaismu pāri seju lokam, kas likās kā pakārts apkārtējā tumsā. Smēdē bija Horsts, viņa milzu bārda iesniedzās gaismas aplī kā pūkains plaukts, viņam līdzās manīja Delvina, Gedrika, arī Loringa nopietnos vaibstus. Pārējie bija jaunāki Baldors, Loringa trīs dēli, Parrs un Kvimbija puika Nolfavrels tikko trīspadsmit gadu veci.

Kad smēdē ienāca Rorans, visi klātesošie pagriezās pret viņu. O, tu esi atgriezies. Vai, nakšņojot Korē, tevi nepiemeklēja kas ļauns?

-   Man laimējās.

-   Tad mēs varam turpināt.

-   Ko īsti? Rorans gribēja zināt, piesiedams ķēvi pie vienas no laktām.

Atbildēja Lorings. Kurpnieka pergamentam līdzīgo seju vagoja tūkstošiem dziļāku grumbu un sīkāku grumbiņu. Mēs mēģinā­jām panākt kādu vienošanos ar tiem razakiem… ar tiem iebru­cējiem. Viņš apklusa, kad trauslo augumu salieca nepatīkams, metālisks kāss, kas likās plosāmies dziļi vīra krūtīs. Viņi ir attei­kušies no jebkuras saprātīgas sarunas. Viņi apdraud mūs visus bez mazākā žēluma. Lorings nokremšļojās un tad apņēmīgi noskaldīja: Viņiem… ir… jāpazūd. Šādiem radījumiem…

-   Nē, iebilda Rorans, tie nav radījumi, tie ir neradījumi.

Ļaužu sejas saviebās, un viņi sāka piekrītoši māt ar galvu.

Delvins turpināja: Mums jāsaprot, ka ir apdraudētas mūsu visu dzīvības. Ja uguns būtu izplatījusies tālāk, varēja iet bojā desmi­tiem cilvēku, bet tie, kuri paliktu dzīvi, zaudētu visu, kas tiem pie­der. Tāpēc mēs esam vienojušies patriekt razakus no Kārvahallas. Vai tu mums piebiedrosies?

Rorans mirkli vilcinājās. Kas notiks, ja viņi atgriezīsies vai izsauks papildspēkus? Mēs nespēsim uzvarēt visu Impēriju.

Nespēsim, nopietni piekrita Horsts, tomēr mēs nevaram klusējot noskatīties, kā kareivji nogalina mūs, kā viņi iznīcina mūsu mājas. Katra vīra pacietībai reiz pienāk gals, un tad viņam ir jāceļas, lai dotu pretsparu.

Lorings iesmējās, atmetis atpakaļ galvu tā, ka sveces liesma izgaismoja vecā vīra zobu strupuļus. Vispirms mēs nostiprinā­simies, viņš spītīgi nočukstēja, un tad kausimies! Razaki vēl nožēlos dienu, kad viņu pūžņojošās acis ieraudzīja Kārvahallu! Ha, ha!

PRETSPARS

Kad Rorans bija piekritis vīru iecerei, Horsts izdalīja visiem lāpstas, mēslu dakšas, spriguļus rīkus, kas likās piemē­roti kareivju un razaku patriekšanai.

Rorans paņēma lauzni, bet tad nolika to atpakaļ. Kaut gan viņš nekad nebija pievērsis lielu uzmanību Broma stāstiem, viens no tiem, "Dziesma par Gerandu", saviļņoja Roranu katrā klau­sīšanās reizē. Dziesma vēstīja par dižāko sava laika karotāju Gerandu, kurš atteicās no zobena, lai apņemtu sievu un strādātu lauku sētā. Tomēr mieru dižais vīrs nerada, jo kāds greizsirdīgs kungs uzsāka asinsatriebību pret Geranda dzimtu, un tas pie­spieda Gerandu atkal nogalināt. Tiesa, viņš vairs nepacēla dau­dzināto zobenu, bet cīnījās ar vienkāršu veseri.

Piegājis pie sienas, Rorans paņēma vidēja lieluma veseri ar garu kātu un noapaļotu vienu galvas pusi. Viņš to pasvārstīja rokās, tad piegāja pie Horsta un vaicāja: Vai drīkstu aizņemties šo te?

Horsts paskatījās vispirms uz darbarīku, tad uz Roranu. Tikai liec to lietā ar prātu. Tad kalējs vērsās pie pārējiem: Atcerie­ties mēs grasāmies pabiedēt viņus, ne nogalināt. Salauziet kādu kaulu, bet neaizraujieties. Un, lai ko jūs darītu, nestāviet uz vietas kā iemieti un neiesaistieties kaujā. Lai cik varonīgi un bezbailīgi jūs justos, atminieties, ka viņi ir labi apmācīti karotāji.

Kad ikviens no vīriem bija apgādāts ar kādu ieroci, pulciņš pameta smēdi un, metot līkločus cauri Kārvahallai, nonāca līdz razaku nometnei. Kareivji jau bija devušies pie miera, vien četri sargi vēroja to, kas notika ap pelēkajām teltīm. Abu razaku zirgi bija piesieti līdzās izplēnošam ugunskuram.

Horsts klusā balsī deva pavēles, likdams Albriham un Delvinam tikt galā ar vienu sargkareivju pāri un uzticēdams Parram un Roranam uzbrukt pārējiem diviem.