Vecākais

-   Nedomāju, atzina Baldors, ka razaki ir cilvēciskas būtnes. Neviens viņus nav skaidri redzējis tuvumā, turklāt viņi nelāgi ož un vienmēr tin seju melnā šallē. Muguras šiem ir uzkumpušas un sariezušās, bet savā starpā viņi sazinās ar klikšķiem. Pat karavīri, šķiet, baidās no razakiem.

-  Ja viņi nav cilvēciskas būtnes, kas tad viņi var būt? Rorans gribēja zināt. Urgļi taču viņi nav.

-   Kas gan to zina?

Tagad pretīguma sajūtai Rorana sirdī pievienojās bailes bailes no pārdabiskā. Viņš redzēja, kā Baldors sažņaudz rokas kalēja dēls izjuta ko līdzīgu. Lai kādi stāsti būtu dzirdēti par Galbatoriksa negantībām apziņa, ka imperatora ļaunie spēki plosās starp pašu mājām, tomēr satrieca. Roranu pārņēma pēk­šņa apjausma, ka viņiem ir darīšana ar radījumiem, par kuriem iepriekš dzirdēts vien dziesmās un stāstos. Mums ir jārīkojas, viņš nomurmināja.

Naktī kļuva arvien siltāk, un nākamajā pēcpusdienā visā Palankāras ielejā gaiss likās vai trīsam negaidītā pavasara kar­stuma vilnī. Zem skaidrajām, zilajām debesīm Kārvahalla šķita miera pilna, tomēr Rorans teju varēja izgaršot rūgto nožēlu, kas savos negantajos nagos bija sagrābusi ciema iedzīvotājus. Miers līdzinājās vējā cieši nostieptam plānam palagam.

Par spīti gaidām, kas virmoja gaisā, diena izrādījās neciešamas garlaicības pilna. Vairumu laika Rorans pavadīja, sukājot Horsta ķēvi. Visbeidzot viņš devās pie miera, raudzīdamies augšup uz zvaigžņu plīvuru, kas klājās starp priežu augstajiem torņiem, greznodams naksnīgo debesjumu. Zvaigznes likās tik tuvu, ka jauneklim šķita viņš krīt starp tām arvien dziļāk vismelnākajā tukšumā.

Kad Rorans pamodās, mēness jau rietēja un kaklu likās izko­duši dūmi. Viņš sāka klepot un apvēlās, lai pielēktu kājās. Acis svila un asaroja, tāpēc viņš vairākas reizes tās samirkšķināja. Dzēlīgie dūmi traucēja elpot.

Rorans paķēra segas un apsegloja pārbiedēto ķēvi, tad, skubi­nādams nabaga dzīvnieku, uzjāja augstāk pa kalna nogāzi, cerē­dams atkal nonākt svaigā gaisā. Tomēr drīz kļuva skaidrs, ka dūmi vijas augšup kopā ar viņu, tāpēc Rorans nogriezās un devās šķērsām cauri mežam. Pēc vairāku minūšu ilgas līkumošanas tumsā viņi beidzot izlauzās no biežņas un izjāja uz dzegas, kur dūmus bija izklīdinājušas vēja brāzmas. Cenzdamies ar dziļiem elpas vilcieniem iztīrīt plaušas, Rorans pārlaida ašu skatienu iele­jai, meklēdams ugunsgrēku. Viņš acumirklī to pamanīja.

Pār Kārvahallas siena šķūni dejoja baltu liesmu viesulis, pārvērzdams tik vērtīgo saturu dzintarainu jāņtārpiņu lietū. Rorans drebēja, vērodams, kā dūmos izkūp pilsētas lopiņu pār­tika. Viņam gribējās kliegt un mesties cauri mežam, lai palīdzētu cieminiekiem ar ūdens spaiņiem, neliekoties ne zinis par paša drošību.

Tad nomaldījusies dzirkstele nolaidās uz Delvina mājas jumta. Pēc pāris sekundēm lubiņu jumtu bija pāršalcis liesmu vilnis.

Tieši šī iemesla dēļ nevērība pret uguni Kārvahallā bija pār­kāpums, par kuru draudēja pakāršana. Rorans spēja vien lādēties un plēst matus, asarām plūstot pār seju. Vai tā bija nejaušība? Vai varbūt pie vainas bija kareivji ? Vai razaki soda ciema iedzīvotājus par to, ka viņi nenodod mani'?… Vai esmu kaut nedaudz atbildīgs par notiekošo ?

Nākamā aizdegās Fiska māja. Satriektais Rorans spēja vien novērst seju, ienīzdams pats sevi par mazdūšību.

Līdz saules lēktam visi ugunsgrēki bija nodzēsti vai arī izde­guši paši. No iznīcības liesmu jūrā pārējo Kārvahallu bija paglā­busi neticama veiksme un bezvēja nakts.

Rorans nogaidīja, līdz bija pārliecināts, ka uguns norimusi, tad atgriezās nometnē un devās pie miera. No pirmās līdz pēdējai gaismai viņu ar apkārtējo pasauli saistīja vien drudžaini, saraus­tīti sapņi.

Pamodies Rorans vienkārši gaidīja vēstnesi, kam viņš l>ija pārliecināts vajadzēja kuru katru mirkli būt klāt. Šoreiz nācējs bija Albrihs. Viņš parādījās puskrēslā ar drūmu, nogurušu izteiksmi sejā. Tev jānāk man līdzi, viņš sacīja.

Rorans saspringa. Kāpēc? "Vai viņi ir izlēmuši nodot mani kareivjiem?" Ja viņš bija ugunsgrēka cēlonis, Rorans lieliski saprastu cieminieku vēlmi tikt no viņa vaļā. Viņš pat bija gatavs piekrist, ka tas būtu nepieciešams. Būtu muļķīgi pieņemt, ka visai Kārvahallai ir jāupurē sevi viņa dēļ. Tiesa, tas nebūt nenozīmēja, ka Rorans grasījās ļaut, lai viņu tā vienkārši atdod razaku nagos. Pēc tā, ko abi briesmoņi izdarīja ar Kvimbiju, Rorans bija gatavs cīnīties līdz nāvei, lai nekļūtu par viņu gūstekni.

-   Tāpēc, ka šķūni aizdedzināja kareivji, saspringstot žokļu muskuļiem, atbildēja Albrihs. Morns aizliedza viņiem parādīties "Septiņos klaipos", bet šie tomēr sadzērās paši savu alu, un viens no viņiem pa ceļam uz teltīm iemeta lāpu sienā.

-   Vai kāds ir cietis? Rorans vaicāja.

-   Daži apdedzinājās. Bet Ģertrūde visus ir apkopusi. Mēs mēģi­nājām uzsākt sarunas ar razakiem. Viņi uzspļāva mūsu prasībai, lai Impērija sedz visus zaudējumus un nodod vainīgos taisnai tiesai. Viņi pat atteicās liegt kareivjiem atstāt telšu apmetni.

-   Un kāpēc man ir jāatgriežas?