Vecākais

Oriks apmierināts pamāja ar galvu un piebilda: Tad saņem šo Knurlnīnu, šo Akmens Sirdi, starp plaukstām jā, tieši tā! Tagad tev ir jāsaņemas un jāpārgriež roka, lai slacītu akmeni ar savām asinīm. Ar dažām lāsēm būs gana… Un nu atkārto kopā ar mani: Os il dom qirānū cam dur thargen, zeitmen, oen grimst vor formu edaris rak skilfz. Narho is belgond… Solījums bija diezgan garš un vērtās vēl garāks, jo Oriks ik pa brīdim to pārtrauca, lai pārtulkotu iepriekšējos teikumus. Kad rituāls bija galā, Eragons ar maģijas palīdzību sadziedēja griezumu delnā.

-   Lai ko klani kādreiz teiktu par šo notikumu, atzina Oriks, tu rīkojies nosvērti un cieņpilni. To nu viņi nevarēs neņemt vērā. Tad rūķis pasmaidīja. Tagad mēs esam vienā klanā, ko? Tu esi mans brālis! Citā reizē Hrotgars pats būtu pasniedzis tev bruņucepuri, turklāt vēl sarīkojis pamatīgas dzīres par godu tavai uzņemšanai Durgrimstu Ingeitumu klanā, taču notikumi risinās pārāk strauji, lai vilcinātos. Un nedomā, ka šādi tev izrāda necieņu! Tava uzņemšana klanā tiks nosvinēta ar plašu vērienu un visiem senču rituāliem, kad jūs ar Safiru nākamreiz ieradīsieties Farthendurā. Tev nāksies mieloties un tukšot kausus, dejot un parakstīt veselu kaudzi papīru, lai līdz galam apstiprinātu savu jauno vietu starp rūķiem.

-   Es ar nepacietību gaidīšu to dienu, Eragons pateicās. Viņš vēl arvien drudžaini prātoja, kādas sekas varētu radīt viņa piede­rība Durgrimstu Ingeitumiem.

Oriks apsēdās un atbalstījās pret vienu no pīlāriem, tad pavandījās savā sainī un izvilka no tā kaujas cirvi, kuru sāka rokās mētāt. Pēc pāris minūtēm viņš paliecās, lai palūkotos Troņheimas virzienā. Barzūl knurlar! Kur tad šie aizķērušies? Arja lai solījās būt šeit pirms ausmas. Ha! Elfiem ir savdabīga laika izpratne viņi ierodas vai nu vēlu, vai vēl vēlāk.

-  Vai tev bieži iznākušas darīšanas ar viņiem? pietupies vai­cāja Eragons. Safira ziņkārīgi vēroja abus.

Tad rūķis pēkšņi iesmējās. Eta. Tikai ar Arju, un arī tad neregulāri, jo viņa ļoti bieži devās projām no Troņheimas. Septi­ņās desmitgadēs, kopš viņu pazīstu, esmu iemācījies tikai vienu: nesteidzini elfu. Tas būtu tāpat kā kalt vīli varbūt salauzt to izdosies, bet saliekt gan ne.

-   Vai tad rūķi nav tādi paši?

-   O, akmens tomēr var izkustēties, vismaz ar laiku. Oriks nopūtās un papurināja galvu. No visām rasēm elfi mainās vis­mazāk, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc uz viņu valstību es dodos nelabprāt.

-   Bet mēs taču satiksim karalieni Islanzadi, redzēsim Elesmēru un ko tik vēl ne! Kad pēdējo reizi rūķi ielūdza ciemoties Duveldenvārdenā?

Oriks sarauca uzacis. Kam man tie burvīgie skati? Troņheimā un citās mūsu pilsētās darāmā netrūkst, bet man jākāto pāri visai Alagēzijai paust laipnības un, vecam kļūstot, jāgaida, kamēr viņi tevi izskolo. Tas taču var vilkties gadiem ilgi!

Gadiem ilgi!… Lai nu kā, ja tas ir vajadzīgs, lai pieveiktu Ēnas un razakus, es to izturēšu.

Safira pieskārās Eragona prātam. Es šaubos, vai Nasuada ļaus mums kavēties Elesmērā ilgāk par dažiem mēnešiem. Spriežot pēc tā, ko viņa mums pavēstīja, mūsu palīdzība būs nepieciešama jau drīzā nākotnē.

-   Beidzot! Oriks iesaucās, piesliedamies kājās.

Vārtiem tuvojās Nasuada kurpes šāvās ārā no viņas kleitas apakšmalas gluži kā divas peles, kas pabāž degunu no alas; aiz viņas Jormundurs un Arja ar Orika sainim līdzīgu nešļavu uz pleca. Elfa bija tērpusies tajā pašā melnas ādas kamzolī, kurā Era­gons viņu redzēja pirmo reizi, bet pie sāniem viņai karājās zobens.

Tajā mirklī Eragonam iešāvās prātā, ka Arja un Nasuada, iespējams, nepriecāsies par viņa pievienošanos Ingeitumiem. Vai­nas apziņa lika notrīsēt jauneklis aptvēra, ka vispirms bija vaja­dzējis apspriesties ar Nasuadu. Un Arju! Eragons iekšēji sarāvās, atcerēdamies, kā elfa dusmojās pēc viņa pirmās tikšanās ar Vecajo padomi.

Kauna pārņemts, jauneklis novērsa skatienu, kad Nasuada nostājās viņa priekšā. Bet vārdenu vadone vienkārši noteica: Tu to pieņēmi. Viņas balss skanēja mierīgi un apvaldīti.

Vēl arvien ar acīm urbdamies zemē, viņš pamāja.

-   Es nezināju, kā tu rīkosies. Tagad atkal visas trīs mūsu rases ir līdzdalīgas tavā liktenī. Rūķi uzskatīs tevi par sabiedroto, jo tu esi Durgrimstu Ingeitumu klanā, elfi tevi apmācīs un veidos, un, iespējams, viņu ietekme būs visstiprākā, jo tevi un Safiru saista viņu burvestības, savukārt man, cilvēkam, tu esi zvērējis uzticību. Iespējams, tā arī ir vislabāk tu būsi vienlīdz atbildīgs visu triju rasu priekšā. Uz Eragona pārsteigto skatienu viņa atbildēja ar savādu smaidu, tad iespieda jauneklim saujā nelielu ādas maisiņu ar monētām un pakāpās sāņus.

Jormundurs pasniedza roku, un mazliet apjukušais Jātnieks to paspieda. Laimīgu ceļu, Eragon! Sargi sevi.

-   Ejam, Arja bilda, viņiem garām ieslīdēdama Farthenduras krēslā. Mums ir laiks doties ceļā. Aijedails ir norietējis, un mūsu priekšā ir tāla gaita.

-   Tiesa, Oriks piekrita un izvilka no sava saiņa sarkanu lākturi.