Vecākais

Safira milzīgos, laiskos lokos sāka lēnām slīdēt uz zemes pusi, pamazām tuvodamās Troņheimai, kas kā bāka zaigoja Farthendu­ras vidū. Viņi vēl atradās krietnu gabalu no pilsētkalna, kad pūķis pagrieza galvu un ieminējās: Skaties!

Eragons pavērās Safiras norādītajā virzienā, tomēr spēja saskatīt vien pelēku, neizteiksmīgu līdzenumu. Kas tur bija?

Tā vietā, lai atbildētu, viņa viegli savicināja spārnus un pagrie­zās pa kreisi, tuvodamās zemei uz viena no četriem ceļiem, kas no Troņheimas veda ārā uz visām četrām debesu pusēm. Kad abi nolaidās, Eragons pamanīja uz viena no tuvējiem pakalniem baltu plankumu. Pustumsā tas savādi zvārojās, gluži kā peldoša svece sīkos vilnīšos, bet, ejot tuvāk, pārvērtās zintniecē Andželā viņa bija tērpusies gaišā vilnas tunikā.

Zintniece nesa milzīgu, teju četras pēdas platu klūgu grozu, pilnu ar dažādām sēnēm vairums no tām Eragonam nelikās pazīstamas. Kad Andžela pienāca tuvāk, viņš pamāja uz groza pusi un jautāja: Tu lasi suņusēnes?

-   Sveicināts, Andžela iesmējās, nolikdama nešļavu zemē. Nē, nē, suņusēnes ir pārāk vispārīgs apzīmējums. Turklāt tās drīzāk būtu jāsauc par kaķusēnēm, nevis suņusēnēm. Viņa sāka tās cilāt. Šī ir rūgtā sērsēne, un šī ir pelēkā tintene, te ir silāja iedobīte, te pundura jumtene, nobiru vērdiņsēne, asiņu gredzenkāte un šī plankumainā bērzlapene. Apbrīnojami, vai ne? Beidzamo viņa pacēla sēni, kuras galviņa likās apšļakstīta ar sārtām, gaiši violetām un dzeltenām šļakatām.

-   Un kas ir šī? Eragons norādīja uz sēni ar zibens ziluma kātiņu, kvēlojoši oranžām lapiņām un spoži melnu divkārtainu cepurīti.

Andžela ar mīlestību palūkojās uz to. Elfi to dēvē par Fricai Andlāt. Kātiņš var nogalināt vienā acumirklī, savukārt cepurīte spēj neitralizēt inžu iedarbību. No tās iegūst Tunivora nektāru. Fricai Andlāt aug tikai Duveldenvārdenas un Farthenduras alās, turklāt šeit tā iznīktu, ja rūķi savus ateju izsmeļus sāktu vest kaut kur citur.

Eragons atskatījās uz pakalnu un tikai tad saprata, kā tas bija veidojies.

-   Sveika, Safira, bilda zintniece, pasniegdamās garām Jāt­niekam, lai noglāstītu pūķa purnu. Safira piemiedza acis, un astes nošūpošanās liecināja, ka pūķim pieskāriens ļoti gājis pie sirds. Tad parādījās arī Solembums, žokļos cieši satvēris ļenganu žurku. Neparaustījis ne ūsu, kaķacis apgūlās uz zemes un sāka tiesāt grauzēju, nelikdamies zinis par klātesošo trijotni.

-   Tātad, Andžela sacīja, pieglauzdama atrisušu šķipsnu mil­zīgajai matu gubai, projām uz Elesmēru? Eragons pamāja. Viņš pat nemēģināja zintniecei vaicāt, kā viņa to zina, jo viņa vienmēr zināja visu, kas notiek. Eragons turpināja klusēt, tāpēc Andžela sarauca pieri. Neizturies nu tik īgni! Nav jau nekāds nāvessods!

-   Es zinu.

-   Tad pasmaidi, jo, ja tas nav tavs nāvessods, tev vajadzētu justies laimīgam! Bet tu esi sašļucis gluži kā Solembuma žurka. Sašļucis. Brīnišķīgs vārds, vai ne?

Andželas teiktais lika viņam pasmaidīt, un pat dziļi Safiras rīklē noguldza smiekli. Tev šķiet, ka viss ir tik brīnišķīgi, bet, tiesa, es izprotu, ko gribi teikt.

-   Priecājos, ka to izproti. Izpratne ir laba lieta. Saraukusi uzacis puslokā, viņa paāķēja pirkstu zem vienas no sēnēm un ar nagu apmeta to otrādi, lai apskatītu lapiņas. Tad zintniece piebilda: Labi gan, ka mēs šovakar satikāmies, jo jūs dodaties projām un es… es kopā ar vārdeniem posīšos uz Surdu. Kā jau reiz teicu, man patīk atrasties notikumu mutulī un šis mutulis pārceļas uz turieni.

Smaids Eragona sejā kļuva platāks. Tad jau mūsu ceļojums būs drošs, citādi tu taču piebiedrotos?

Andžela paraustīja plecus, tad nopietni piebilda: Duveldenvārdenā esi piesardzīgs. Tas, ka elfi neizrāda savas jūtas, nebūt nenozīmē, ka viņos nemājo dusmas un kaislība tāpat kā pārējos mirstīgajos. īpaši bīstamus viņus padara spēja to slēpt, reizēm pat gadiem ilgi.

-   Vai esi tur bijusi?

-   Reiz, sensenos laikos.

Pēc klusuma brīža Eragons pavaicāja: Un ko tu domā par Nasuadas iecerēm?

-  Mmm… viņa piedzīvos savu likteni, tu piedzīvosi savu likteni, viņi visi piedzīvos savu likteni. Tad Andžela iesmējās tik spēji, ka saliecās viduklī, bet pēc mirkļa tikpat strauji iztaisnojās. Ņem vērā, ka es nebildu, kāds šis liktenis būs, tāpēc, lai kas notiktu, varēšu lepoties, ka to paredzēju. Cik viedi no manas puses! Viņa atkal pacēla grozu, atbalstīdama to pret gurnu. Laikam es jūs tagad kādu laiciņu nesatikšu, tāpēc veiksmi, izdošanos visās lietās un izvairieties no ceptiem kāpostiem, neēdiet ausu sēru un vairāk raugieties uz dzīves saulaino pusi! Un, nebēdnīgi pamirk­šķinājusi, zintniece pagriezās un devās projām, pamezdama Era­gonu mulsi blisinām acis.

Pēc krietnas pauzes Solembums pacēla no zemes savas vaka­riņas un varen pašapzinīgi sekoja Andželai.

HROTGARA DĀVANA