Vecākais

Satvēris drauga roku, Baldors turpināja: Kas notiks, ja turpi­nāsi slēpties, bet kareivji nepadosies un paliks ciemā? Viņi uzska­tīs, ka esam samelojuši, lai palīdzētu tev aizbēgt. Bet Impērija nodevējiem nepiedod.

Rorans izrāva roku no Baldora tvēriena. Viņš apmetās apkārt, vēlreiz piecirta kāju un strauji apsēdās. "Ja es neparādīšos pats, razaki vainos tos, kuri viņiem būs tuvāk pa rokai. Ja es mēģinātu aizvilināt razakus projām no ciema…" Bet tad Rorans saprata, ka nav tik izveicīgs meža pazinējs, lai aizbēgtu no trīsdesmit vīriem un vēl pāris razakiem. "Eragons to spētu, bet es nespēšu." Tomēr, ja vien kaut kas nemainītos, tā viņam būtu vienīgā iespējamā izvēle.

Viņš paskatījās uz Baldoru. Es negribu, lai kāds ciestu manis dēļ. Pagaidām vēl nogaidīšu, taču, ja razaki kļūs nepacietīgi un kādam piedraudēs… Tad man nāksies domāt, ko darīt tālāk.

-   Stāvoklis ir diezgan draņķīgs, Baldors ieminējās.

Bet es tomēr mēģināšu tikt cauri ar veselu ādu.

Drīz pēc tam Baldors devās atpakaļceļā, pametot Roranu uz iemītās taciņas vienatnē ar viņa domām. Tā bēglis nosoļoja jūdzi pēc jūdzes, līdz pārdomu smagums bija iestaigājis nogāzes zālē un sūnās skaidri saskatāmu celiņu. Kad līdz ar krēslu uzdvesa dzes­trums, Rorans novilka zābakus, baidīdamies tos nomīt caurus, un turpināja savu gaitu basām kājām.

Tajā mirklī, kad virs apvāršņa parādījās augošs mēness un izšķīdināja nakts ēnas marmorvēsas gaismas svēdrās, Rorans pamanīja, ka Kārvahalla sakustas kā iztramdīts skudru pūznis. Tumšajā ciematā zibēja vairāki desmiti lukturu acu, te parādīda­mies, te nozuzdami aiz mājām. Dzeltenie plankumiņi saplūda Kār­vahallas galvenajā laukumā un tad juceklīgi spietoja uz pilsētas nomali, kur tos sagaidīja kareivju nometnes lāpu nelokāmā rinda.

Veselas divas stundas Rorans vēroja, kā satraukto lukturu mutulis bezspēcīgi sitas pret lāpu taisno sienu. Beigu beigās pre­tinieku rindas pašķīda un gaismiņu bariņi saira un nozuda vieni teltīs, citi mājās.

Kad viss bija norimis, Rorans atraisīja guļvietas tīstokli un ieslīdēja zem segas.

Visu nākamo dienu Kārvahallā valdīja nepieredzēta trauksme. Starp mājām zibēja cilvēku stāvi, turklāt, pašam par lielu pār­steigumu, Rorans pamanīja, ka jātnieki dodas uz tuvējām Palan­kāras ielejas viensētām. Pusdienlaikā divi vīri devās uz kareivju nometni un uz veselu stundu nozuda razaku teltī.

Viņš bija tā aizrāvies ar notiekošā vērošanu, ka teju visu dienu nekustīgi pavadīja vietā, no kuras vislabāk varēja saskatīt ciemu.

Kad Rorans bija sācis ēst vakariņas, kā jau bēglis bija cerējis, parādījās Baldors. Esi izsalcis? Rorans vaicāja, pamādams uz ēdiena pusi.

Baldors papurināja galvu un, manāmi piekusis, piesēda. Zem acīm viņam bija iezīmējušās tumšas līnijas, kas lika ādai izskatī­ties plānai un viegli ievainojamai. Kvimbijs ir pagalam.

Atsitoties pret zemi, nograbēja Rorana bļodiņa. Lādēdamies viņš norausa auksto sautējumu no kājas, tad vaicāja: Kā tas gadījās?

-   Vakar vakarā divi trīs kareivji nelika mieru Tarai. Tara bija Morna sieva. Viņa neko īpaši neiebilda, bet tad vīru strīds par to, kurš viņai jāapkalpo pirmais, pārauga kautiņā. Krogu bija ienācis arī Kvimbijs, lai pārbaudītu alus mucu, kas, pēc Morna vārdiem, bija ierūdzis, un brūveris mēģināja kaušļus izšķirt. Rorans pamāja. Tas izskatījās pēc Kvimbija iejaukties, lai gādātu, ka apkārtējie uzvedas piedienīgi. Tikai nelaime tā, ka viens no kareivjiem svieda viņam ar kausu un trāpīja tieši pa deniņiem. Nabags bija uz vietas pagalam.

Rorans blenza zemē, salicis rokas uz gurniem un pūlēdamies apvaldīt saraustītos gārdzienus. Viņš jutās tā, it kā Baldors būtu viņam iezvēlis pa krūtīm un aiz sitis elpu. "Tas likās neiespējami… Kvimbijs un pagalam?" Fermeris un alus darītājs viņš bija tikpat nemainīga Kārvahallas ainavas sastāvdaļa kā apkārtējie kalni, vienmēr pamanāms cieminieku dienas gaitās. Vai kareiv­jus sodīs?

Baldors pacēla roku. Tūlīt pēc Kvimbija nāves razaki izzaga viņa ķermeni no tavernas un aizstiepa uz savām teltīm. Vakar naktī mēģinājām to atgūt, bet ar mums neviens nerunāja.

-   To es redzēju.

Baldors norūcās un ar plaukstām saberzēja seju. Tētis un Lorings šodien tikās ar razakiem un pārliecināja, lai atdod Kvim­bija mirstīgās atliekas. Tiesa, kareivji netiks sodīti. Tad viņš uz mirkli apklusa. Es taisījos ceļā pie tevis, kad atdeva Kvimbija pīšļus. Vai zini, ko dabūja viņa sieva? Kaulus.

-   Kaulus?!

-   Un tie visi bija tīri noskrubināti. Uz kauliem varēja redzēt zobu pēdas, turklāt vairums bija pārkosti, lai tiktu pie kaulu smadzenēm.

Roranam sametās nelabi ap dūšu, un vienlaikus viņu pārņēma dziļas šausmas par Kvimbija likteni. Visi taču zināja, ka cilvēka gars negūst mieru, kamēr viņa pīšļi nav pienācīgi apglabāti. Šāda apgānīšana Roranam likās pretīga, tāpēc viņš vaicāja: Kurš tad viņu apēda?

-   Kareivji bija tādās pašās šausmās kā mēs. Laikam jau pie vainas bija razaki.

-   Kāpēc tā? Kāda tam jēga?