Vecākais

Līdz saullēktam vēl bija atlikusi kāda pusstunda, kad Era­gons un Safira nonāca līdz Troņheimas ziemeļu vārtiem. Tie bija puspacelti tikai tik daudz, lai Safira varētu pa tiem iziet, tāpēc abi steigšus izgāja vārtu otrā pusē, kur augstu virs galvām slējās sarkanas jašmas pīlāri, bet starp asinskrāsas balstiem bija novietoti zobus atņirguši fantastiski nezvēri. Maz­liet tālāk, uz pašas Troņheimas robežas, slējās trīsdesmit pēdu augsti zelta grifi. Visus pilsētkalna vārtus sargāja tieši tāds pats spārnotu aizbildņu pāris. Tuvumā nemanīja nevienas dzīvas radības.

Eragons turēja Ledusliesmas pavadu. Ērzelis bija izsukāts, no jauna apkalts un apseglots. Tā seglu somas vai plīsa no visādiem labumiem. Zirgs nepacietīgi kārpīja zemi Eragons nebija ar to jājis vairāk nekā nedēļu.

Drīz vien atlāčoja arī Oriks, stiepdams uz muguras varenu saini un vēl pamatīgu vīstokli nesdams rokās. Tu bez zirga? mazliet pārsteigts jautāja Eragons. Vai kāds ir iedomājies, ka mēs visu ceļu līdz pašai Duveldenvārdenai iesim kājām ?

Oriks nokrekšķējās. Mēs piestāsim Tarnagā, mazliet tālāk uz ziemeļiem. Tur kāpsim uz plostiem, lai veiktu ceļu no Az Ragni līdz Hedartai tā ir apmetne, kura izveidota tirdzniecībai. Pirms Hedartas zirgi mums nebūs vajadzīgi, tāpēc šo ceļa gabalu es paļaušos uz paša kājām.

Kad viņš nolika vīstokli zemē, tas skaļi nožvadzēja. Tad rūķis atritināja saini un atklājās Eragona bruņas. Vairogs bija pārkrā­sots tagad ozols tā vidū izcēlās skaidrāk un visas iedobes un cirtienu pēdas bija salabotas. Zem vairoga spoži mirdzēja garā bruņukrekla nopulētie un ieeļļotie gredzeni. Nemanīja ne mazāko pēdu vietā, kur Eragona muguru bija pāršķēlis Durzas zobens. Arī pārējās bruņu sastāvdaļas cimdi, aproces, kājsargi un ķivere izskatījās kā jauni.

-   To visu salaboja mūsu labākie kalēji, Oriks paskaidroja. Safira, ari tavas bruņas ir sakārtotas. Tiesa, ņemot vērā, ka ceļojumam pūķa bruņas būtu pārāk smagas, mēs tās nodevām vārdeniem, lai paglabā līdz atgriešanās brīdim.

Pasaki viņam paldies manā vārdā, lūdza Safira.

Eragons izpildīja viņas vēlmi, tad piesaitēja kājsargus un apro­ces, bet pārējās bruņas noglabāja somā. Beidzot viņš pasniedzās pēc bruņucepures, taču izrādījās, ka to tur rokās Oriks. Rūķis pasvārstīja ķiveri, tad bilda: Nesteidzies, Eragon, to likt galvā. Tev vispirms ir jāizdara kāda izvēle.

-   Un kas tā būtu par izvēli?

Paceldams bruņucepuri, Oriks atklāja tās nopulēto pieres daļu. Tagad Eragons ievēroja, ka tur parādījies jauns gravējums uz spožā tērauda izcēlās Ingeitumu, Hrotgara un Orika klana veseris un zvaigznes. Oriks saviebās, izskatīdamies vienlaikus gandarīts un uztraucies, tad oficiālā balsī turpināja: Mans karalis Hrotgars ir vēlējies, lai es pasniedzu šo ķiveri kā zīmi draudzībai, ko viņš izjūt pret tevi. Līdz ar šo bruņucepuri Hrotgars piedāvā tev kļūt par vienu no Durgrimstu Ingeitumiem, par mūsu dzimtas locekli.

Eragons vēlreiz palūkojās uz ķiveri, pārsteigts par šādu Hrot­gara žestu. Vai tas nozīmē, ka kļūstu atkarīgs no viņa pavēlēm?… Ja man arī turpmāk katru otro dienu nāksies dot uzticības zvē­restus, tad drīz vien es vairs nebūšu spējīgs ne soli paspert, nepār­kāpjot kādu solījumu!

Tu vari nelikt to galvā, minēja Safira.

Un riskēt, ka tā varu aizvainot Hrotgaru? Mēs atkal esam iekrituši slazdā.

Iespējams, ka tā tomēr ir dāvana, vēl viens ottu apliecinājums, nevis lamatas. Varbūt tā viņš grib mums pateikties par manu pie­dāvājumu salabot Isidara Mitrimu.

Tas Eragonam nebija iešāvies prātā, jo paša domas bija nodar­binājušas bažas, kā gan rūķu karalis varētu iegūt papildu varu pār Jātnieku un pūķi. Tiesa. Bet, manuprāt, tas vienlaikus ir mēģinā­jums atjaunot spēku līdzsvaru, kas mainījās, kad zvērēju uzticību Nasuadai. Nez vai rūķiem tāds notikumu pavērsiens diži gāja pie sirds. Jauneklis atkal paskatījās uz Oriku, kurš nepacietīgi gai­dīja. Cik bieži kādam izsaka šādu piedāvājumu?

-   Kādam cilvēkam? Nekad. Hrotgars strīdējās ar Ingeitumu ģimenēm veselu dienu un nakti, pirms viņi piekrita pieņemt tevi. Ja tu piekritīsi nest mūsu ģerboni, tev būs tieši tādas pašas t iesības kā jebkuram no mūsu klana. Tu varēsi piedalīties mūsu sapulcēs un paust savu viedokli ikvienā jautājumā. Un, rūķis kļuva vēl nopietnāks, ja tu vēlēsies, tevi apglabās līdzās mūsu aizgājējiem.

Tikai tagad Eragons līdz galam aptvēra Hrotgara rīcības cēlos nodomus. Tas bija augstākais gods, kādu nerūķim varēja parādīt rūķi. Ar strauju kustību Jātnieks paņēma bruņucepuri no Orika rokām un uzlika sev galvā. Man ir liels gods pievienoties Durgrimstu Ingeitumu klanam.