Vecākais

-   Lieliski. Viņa saņēma plaukstas kopā. Ak jā, ņem vērā, ka kopā ar jums ceļos vēl kāds. Eragons jautājoši palūkojās uz vārdenu vadoni. Karalis Hrotgars uzstāja, ka būtu tikai godīgi, ja tavu izglītošanu novērotu arī rūķu pārstāvis, jo tas ietekmēs arī viņu rasi. Tāpēc viņš sūta jums līdzi Oriku.

Pirmajā mirklī šī ziņa Eragonu sakaitināja. Viņš bija iedomā­jies, ka Safira spētu pacelties spārnos ar Jātnieku un Arju mugurā un nogādāt abus līdz Duveldenvārdenai, tā aiztaupot lieku ceļo­jumu vairāku nedēļu garumā. Orika klātbūtne spiestu mērot šo ceļu pa zemi.

Tomēr, apsvēris visu mirkli ilgāk, Eragons saprata Hrotgara lūguma tālredzību. Bija svarīgi, lai Eragons un Safira saglabātu pēc iespējas lielāku vienlīdzību attiecībās ar dažādajām rasēm. Jātnieks pasmaidīja. Jā, tas mazliet pagausinās mūs, tomēr, pēc manām domām, mums ir jāuzklausa Hrotgara vēlme. Godīgi sakot, es priecājos, ka Oriks būs kopā ar mums. Ceļot pāri visai Alagēzijai ar Arju vien varētu būt mazliet biedējoši. Viņa…

Arī Nasuada pasmaidīja. Viņa ir citāda.

-   Tiesa. Tad viņš atkal kļuva nopietns. Vai tu tiešām gata­vojies uzbrukt Impērijai? Tu pati minēji, ka vārdeni esot vāji. Neliekas, ka tā būtu pareizākā izvēle. Ja mēs nogaidīsim…

-  Ja mēs nogaidīsim, Nasuada viņu pārtrauca, Galbatorikss kļūs tikai stiprāks. Šī ir pirmā reize kopš Morzana nogalināšanas, kad mums ir kaut mazākā cerība pārsteigt viņu nesagatavotu. Galbatoriksam nebija ne mazāko iemeslu šaubīties par urgļu uzvaru bet, pateicoties tev, viņš piedzīvoja rūgtu sakāvi, tāpēc karalis nav gatavs iebrukumam Impērijā.

Iebrukums! Safira iesaucās. Un kā gan viņa iedomājas nonāvēt Galbatoriksu, ja tas izlidos pretī vārdenu armijai un ar maģiju vienatnē to iznīcinās ?

Kad Eragons atkārtoja šīs bažas skaļi, Nasuada noliedzoši nogrozīja galvu. Mūsu pieredze liek domāt, ka viņš nedosies cīņā, iekams nebūs apdraudēta Urubaena. Galbatoriksam nerūp, ka mēs varētu iznīcināt pusi Impērijas, lai tikai būtu spiesti lauz­ties pie viņa, ne otrādi. Un kāpēc gan viņam par kaut ko uztrauk­ties? Ja mūsu armija spēs nokļūt līdz Impērijas galvaspilsētai, kareivju rindas būs krietni retākas un atlikušie vīri pārguruši, tāpēc viņam būs krietni vieglāk mūs sakaut.

-   Tu tomēr neatbildēji uz Safiras jautājumu, iebilda Era­gons.

-   Tāpēc, ka pagaidām es to nespēju. Šis būs ilgs karš. Kad pienāks izšķirošā kauja, iespējams, tu būsi gatavs pieveikt Galba­toriksu vai varbūt mums pievienosies elfi… un viņu burvībieši ir spēcīgākie Alagēzijā. Lai kas notiktu, mēs nevaram atļauties vilcināties. Tagad ir īstais brīdis riskēt un rīkoties tā, kā neviens to negaida. Pārāk ilgi vārdeni ir dzīvojuši ēnā mums ir vai nu jācīnās pret Galbatoriksu, vai jāpadodas un jāizgaist.

Eragonu biedēja Nasuadas ieceres milzu mērogs. Tajā slēpās tik daudz risku un nezināmu briesmu, ka likās teju absurdi pat apsvērt šādu rīcību. Tomēr neba Jātnieka rokās bija šis lēmums, tāpēc viņš to pieņēma. Eragons negrasījās par to strīdēties. Tagad mums ir jāuzticas viņas viedoklim.

Bet kā ar tevi pašu? Vai tu būsi drošībā, kamēr mēs būsim projām? Es atceros savu zvērestu. Tagad tas ir mans pienā­kums gādāt, lai tuvākajā laikā mums nenāktos domāt par tavām bērēm.

Nasuadas žokļu muskuļi saspringa, un viņa pamāja uz durvju un aiz tām izvietoto kareivju pusi. Par to neuztraucies, esmu droši pasargāta. Tad viņa novērsa skatienu. Es atzīšos… viens no iemesliem, kāpēc dodamies uz Surdu, ir sena pazīšanās ar Orinu, un tā nodrošinās patvērumu. Es nevaru palikt šeit, ja jūs ar Arju dodaties projām. Vecajo padome nav zaudējusi savu varu. Viņi neatzīs mani par vadoni, līdz es pilnīgi un galīgi nepierādīšu, ka vārdenus vadu es, nevis padome.

Tad likās, ka Nasuada sakopo visus iekšējos spēkus, viņa izrieza plecus un pacēla zodu, kļūdama atsvešinātāka un auk­stāka. Tagad ej, Eragon! Gatavo zirgu, parūpējies par provi­antu tiekamies līdz ar saullēktu pie ziemeļu vārtiem!

Eragons zemu paklanījās, pielāgodamies Nasuadas oficiālajai izteiksmei, un tad kopā ar Safiru izgāja no telpas.

Pēc vakariņām Eragons un Safira devās palidot. Viņi pacēlās augstu virs Troņheimas, kur no Farthenduras sienām nokarājās robotas lāstekas, veidojot ap viņiem milzīgu, baltu gredzenu. Lai gan līdz saulrietam bija vēl vairākas stundas, kalna iekšienē jau teju valdīja tumsa.

Eragons atgāza galvu, izbaudīdams gaisa plūsmu, kas sitās sejā. Viņam pietrūka vēja vēja, kas traucas caur zāli un pluina mākoņus, līdz viss ir sabužināts un svaigs. Vēja, kas nes lietu un vētru un purina kokus, liekdams tos pie zemes. Starp citu, arī koku man pietrūkst, viņš nodomāja. Farthendura ir pārsteidzoša vieta, bet tajā nav vairāk augu un dzīvnieku kā Ažihada kapličā.

Safira piekrita. Skiet, rūki uzskata, ka dārgakmeņi var aiz­stāt puķes. Tad pūķis apklusa. Turpināja tumst. Kad kļuva tik naksnīgs, ka Eragons vairs īsti nevarēja saskatīt apkārtni, viņa ierunājās atkal: Ir jau vēls. Mums būtu jādodas atpakaļ.

Tā arī darām.