Vecākais

Tu to nesaproti. Viņa novērsa acis, neļaudama Eragonam tajās ieskatīties.

Nesaprotu ?! Vai tu stāsies man ceļā, kad gribēšu apņemt sievu, kad mēs gribēsim bērnus ? Vai man nebūs tiesību uz ģimeni ?

Eragon. Viņa beidzot paskatījās uz jaunekli ar lielu, apaļu aci. Mūsu saikne ir bezgala dziļa.

Protams!

Un, ja tev būs attiecības ar manu svētību vai bez tās, ja tu pieķersies… kādai, šajā savienībā būs iesaistītas ari manas jūtas. Tas tev būtu jāatceras. Tāpēc un es tevi brīdināšu tikai šo vienu reizi esi uzmanīgs ar savu izvēli, jo tā skars mūs abus.

Viņš mirkli apsvēra Safiras teikto. Tiesa, mūsu saikne ir abpu­sēja. Ja tu ienīdīsi kādu, ari mani tas iespaidos līdzīgi… Es saprotu tavas bažas. Tad tā nebija vienkārši greizsirdība ?

Viņa vēlreiz nolaizīja nagu. Ja nu vienīgi mazliet.

Šoreiz ierūcās Eragons. Viņš pabrāzās garām pūķim, paķēra Zaroku un devās projām, pa ceļam sprādzēdams pie jostas zobenu.

Viņš vairākas stundas klīda pa Troņheimu, vairīdamies kādu satikt. Notikušais sāpināja Eragonu, kaut gan viņš nevarēja noliegt Safiras vārdu patiesumu. No visa tā, kas viņus saistīja, šī bija vissavrupākā joma un viņi par to bija runājuši vismazāk. To nakti pirmo kopš sagūstīšanas Gileādā viņš aizvadīja šķirti no Safiras, sameklēdams guļvietu vienā no rūķu barakām.

Eragons atgriezās ierādītajā miteklī nākamajā rītā. Ievēro­jot vārdos neizteiktu vienošanos, ne viņš, ne Safira nepieminēja notikušo. Strīdēties būtu bezjēdzīgi, ja nedz viena, nedz otra puse netaisījās piekāpties ne soli. Turklāt abi jutās atviegloti, ka atkal var būt kopā, tāpēc nevēlējās vēlreiz apdraudēt draudzību.

Kad viņi pusdienoja un Safira plosīja kāda lopiņa asiņainu cisku, atsteidzās Džārša. Kā jau ierasts, viņš platām acīm blenza uz pūķi, vērojot katru Safiras kustību, kamēr viņas asie zobi nošķeļ pamatīgam kaulam galu. Kas noticis? Eragons vaicāja, slaucīdams zodu un prātodams, vai Vecajo padome atkal vēlas tikties ar viņu. Kopš bērēm viņi nebija devuši nekādu ziņu.

Džārša novērsās no Safiras tikai uz mirkli, kas bija vajadzīgs, lai izgrūstu: Kungs, ar jums vēlas runāt Nasuada. Viņa gaidīs tēva kabinetā.

Kungs! Eragons gandrīz iesmējās. Vēl gluži nesen viņš tā uzrunāja cilvēkus, bet ne otrādi. Jātnieks pavērās uz Safiru. Vai esi beigusi pusdienot vai varbūt tev ir vajadzīga vēl kāda minūte?

Pārgriezusi acis, Safira iedabūja atlikušo gaļas kluci mutē un ar skaļu krakšķi pārkoda kaulu. Esmu beigusi.

Labi, pieceldamies sacīja Eragons, tu, Džārša, vari iet. Mēs zinām ceļu.

Kalnpilsēta bija tik liela, ka viņiem nācās pavadīt ceļā pus­stundu, lai nokļūtu līdz Ažihada kabinetam. Tāpat kā Ažihada laikā durvis tika apsargātas, tikai divu cilvēku vietā te bija sapul­cināta vesela kaujās rūdītu vīru vienība, kas bija gatava novērst vismazākās briesmas. Varēja redzēt, ka viņi bija gatavi upurēt paši sevi, lai aizstāvētu savu jauno vadoni uzbrukuma gadījumā. Lai gan vīri, protams, pazina Eragonu un Safiru, ceļš tika aiz­šķērsots, lai paziņotu Nasuadai par viesiem. Tikai tad abiem ļāva pārkāpt pār slieksni.

Eragons uzreiz pamanīja pārmaiņas: kabinetā bija parādī­jusies vāze ar puķēm. Nelielie, violetie ziedi likās necili, tomēr tie caurstrāvoja gaisu ar siltu smaržu, kas Eragonam atgādināja vasaru tikko lasītas avenes un nopļautus laukus, kas karstajā saulē pamazām sāka līdzināties bronzai. Viņš ieelpoja šo smaržu, novērtēdams, cik prasmīgi Nasuada ir uzspiedusi telpai savas klātbūtnes zīmogu, neaizēnojot atmiņas par tēvu.

Viņa sēdēja aiz platā galda, vēl arvien ģērbusies melnā sēru tērpā. Kad Eragons apsēdās krēslā un Safira nometās viņam līdzās, Nasuada sacīja: Eragon. Tas izskanēja vienkārši kā uzruna nedz draudzīga, nedz naidīga. Viņa uz mirkli pagriezās projām un tad atkal pievērsās Jātniekam jaunās vārdenu vado­nes skatienā jautās tērauds un mērķtiecība. Pāris beidzamās dienas esmu pavadījusi, pārskatot vārdenu lietu stāvokli. Tas izrādījās visai bēdīgs. Mums pietrūkst naudas un roku visam, kas jāpadara, krājumi iet uz beigām, turklāt no Impērijas mums piebiedrojas arvien mazāk dumpinieku. Es gribu mainīt šo situ­āciju.

Rūķi nespēs uzturēt mūs bezgalīgi ilgi šogad ražas bija sliktas, turklāt viņi paši ir cietuši zaudējumus. Ņemot to vērā, esmu nolēmusi kopā ar vārdeniem pārcelties uz Surdu. Tas ir grūts lēmums, tomēr uzskatu, ka nepieciešams lai gādātu par mūsu pašu drošību. Kad būsim Surdā, mums beidzot būs iespēja uzbrukt tieši Impērijai.

Pat Safira pārsteigta sarosījās. Šī iecere prasīs milzīgus saga­tavošanās darbus! bilda Eragons. Būs vajadzīgi vairāki mēneši, līdz vārdeni spēs nogādāt Surdā gan visus cilvēkus, gan iedzīvi. Turklāt, ļoti iespējams, ceļā viņiem mēģinās uzbrukt. Es domāju, ka karalis Orins neuzdrošināsies atklāti nostāties pret Galbatoriksu, viņš iebilda.