Vecākais

Apmulsušais Eragons sāka zābakiem švīkāt grīdu. Bez Arjas iejaukšanās es nebūtu palicis dzīvs.

-   Tu, Argetlam, esi pārāk pieticīgs, viņa glaimoja. Tieši tu devi Ēnai izšķirošo triecienu. Tev vajadzētu lepoties ar šo varoņdarbu. Tā ir paša Vraela cienīga uzvara. Sieviete paliecās uz Eragona pusi. Jauneklis ieelpoja viņas smaržas samtainas un biezas, ar eksotisku garšvielu atblāzmu. Vai esi jau dzirdējis dziesmas, kas sacerētas par tevi? Vārdeni tagad katru vakaru tās dzied pie ugunskuriem. Ļaudis runā, ka tu esot nācis, lai atņemtu troni Galbatoriksam!

-   Nē! Eragons strauji iebilda. Tās nu bija baumas, kuras viņš nespēja pieņemt. Lai ko viņi teiktu, es nekāroju kāpt tronī. Lai kāds izrādītos mans liktenis, man nav vēlmes valdīt.

-   Viedi vārdi. Kas gan galu galā ir karalis, ja ne paša pienā­kumos ieslodzīts cilvēks? Tas būtu pēdējā Jātnieka un viņa pūķa necienīgi. Nē, tu darīsi tikai to, ko vēlēsies, un tādējādi veidosi Alagēzijas nākotni. Viņa uz mirkli apklusa. Vai tev Impērijā palika ģimene?

Kas tas par jautājumu? Tikai brālēns.

-   Un tu neesi saderināts?

Šis jautājums pārsteidza Eragonu nesagatavotu. Neviens neko tādu viņam nebija vaicājis. Nē, es neesmu saderināts.

-   Ir taču jābūt kādam, kas rūpējas par tevi. Viņa pienāca vēl soli tuvāk, un lentēm greznotā piedurkne pārslīdēja pār jaunekļa delmu.

-   Kārvahallā man nebija draudzenes, Eragonam nodrebēja balss. Un pēc tam ilgu laiku esmu pavadījis ceļā.

Triāna mazliet atvirzījās un pacēla roku tā, lai čūskas rokas­sprādze būtu acu augstumā. Vai tev tā patīk? viņa vaicāja. Eragons tikai piemiedza acis un pamājat lai gan jutās visai dīvaini. Es to saucu par Lorgu. Viņa ir mans dēmons un sargātājs. Paliekusies uz priekšu, viņa uzpūta rokassprādzei un nomurmi­nāja: Sē orūm thornessa hāvr sharjalvi lifs.

Kaut kas sausi nočaukstēja, un čūska atdzīvojās. Eragons apburts vēroja, kā radījums vijas ap Triānas bālo roku, tad izslējās virs tās un piekaļ zaigojošo rubīnu acis viņam. Ik pa brīdim no čūskas mutes izšāvās metālisks mēles dzelksnis. Likās, ka čūskas acis arvien izplešas, līdz kļūst Eragona dūres lielumā. Viņš jutās ierauts to liesmojošajā dzelmē kā atvarā; lai kā jauneklis censtos, viņš nespēja novērst skatienu.

Tad. atskanēja strupa pavēle, čūska atgriezās iepriekšējā stā­voklī un sastinga. Ar nogurušu nopūtu Triāna atspiedās pret sienu. Vairums ļaužu nesaprot, ko mēs, maģijas pratēji, darām. Taču es gribēju atgādināt, ka starp vārdeniem ir cilvēki, kas līdzi­nās tev, un mēs tev palīdzēsim, kā vien spēsim.

Eragons neviļus uzlika roku uz Triānas plaukstas. Nekad iepriekš viņš pat nebija mēģinājis šādi tuvoties sievietei, taču instinkti dzina viņu uz priekšu, liekot izmēģināt laimi. Tas bija satraucoši un biedējoši. Ja vēlies, mēs varam kopā aiziet ieturē­ties. Tepat netālu ir viena no rūķu virtuvēm.

Triānas roka pārslīdēja pār Eragona plaukstu pirksti likās gludi un vēsi, tik atšķirīgi no raupjajiem tvērieniem, pie kuriem viņš bija pieradis. Labprāt. Vai mēs… Tad Triānai aiz mugu­ras strauji vērās durvis un viņa klupšus krišus paspēra soli uz priekšu. Burve strauji pagriezās un vārgi iekliedzās. Pāris sprīžu attālumā no viņas sejas zvēroja Safiras acis.

Safira stāvēja kā sastingusi, tikai augšlūpa lēnām pacē­lās, atklājot robotu zobu rindu. Tad viņa ierūcās. Rūciens bija pasakains tā bagātajā toņu gammā varēja just gan nicinājumu, gan draudus. Tas vispirms pieņēmās spēkā un tad pamazām noklusa, kopumā aizņemdams kādu minūti. Dzirdēt šo rūcienu nozīmēja noklausīties niknuma pilnu tirādi, kas lika tirpām pār­skriet pār muguru.

Visu šo laiku Eragons neatrāva no Safiras ne acu.

Kad rūciena atbalss bija noklususi, Triāna abās dūrēs dru­džaini žņaudzīja kleitas audumu. Burve izskatījās nobijusies. Viņa žigli pakniksēja Safiras priekšā, tad, šķietami tikko valdīdamās, lai nesāktu skriet, pagriezās un izslīdēja no telpas. Izturēdamās tā, it kā nekas nebūtu noticis, Safira pacēla priekškāju un nolai­zīja vienu no nagiem. Durvis atvērt izrādījās teju neiespējami, viņa teica, paostīdama gaisu.

Eragons vairs nespēja valdīties. Kāpēc tu to darīji?! viņš uzsprāga. Tev nebija nekāda iemesla iejaukties!

Tev bija vajadzīga mana palīdzība, Safira mierīgi atbildēja.

Ja man būtu vajadzīga tava palīdzība, es būtu saucis!

Nekliedz uz mani, viņa skarbi atteica, sacērtot žokļus. Era­gons nojauta, ka Safirā kūsājošās jūtas nav mazāk trauksmainas par viņējām. Es nepieļaušu, ka tu čubinies ar ložņu, kam vairāk rūp, ka esi Jātnieks, nevis kāds esi tu pats kā cilvēks.

Viņa nebija nekāda ložņa! Eragons kliedza. Viņš dusmās trieca dūri pret sienu. Safira, es jau esmu pieaudzis vīrietis, nevis mūks. Tu taču nedomā, ka nelikšos… nelikšos zinis par sievietēm tikai tāpēc, ka esmu tas, kas esmu. Turklāt nejau tev būtu jāpieņem šie lēmumi. Galu galā varbūt man tīri labi patika parunāties ar viņu pēc visām tām šausmām, ko esam piedzīvojuši beidzamajā laikā. Mūsu saikne ir pietiekami cieša, lai tu zinātu, kā jūtos. Kāpēc tu nevarēji likt mūs mierā ? Kas gan mūsu sarunā bija tik slikts ?