Ugunsnesējs

Tomēr drīz vien Brakena viņus pamanīja. Augstu uz rie­tumu nogāzes, kur koki bija retāki, stāvēja trīs briežu tēviņi. Tiem bija lieli, žuburaini ragi, un tie izskatījās labi paēduši un stipri. Bēgt bija jau par vēlu. Kad viens no briežiem ieraudzīja nelielo pulciņu, tas pacēla galvu un dobji iemaurojās. Viņa saucienu tūdaļ uztvēra pārējie, un no meža iz­steidzās vēl divi briežu tēviņi. Tie sanāca visi kopā, un pēc brīža viens strauji metās prom uz ielejas galu, ātri rikšo­dams augstu paceltu galvu, bet pārējie steidzās lejup pa nogāzi uz ezera pusi. Kad tie bija jau pavisam tuvu, briežu­mātes sastājās cita pie citas saviem mazuļiem priekšā un, saslējušas ausis, saspringti gaidīja. Briedis, kurš pirmais bija viņas pamanījis un iemaurojies tēviņš ar desmit ragu smailēm, augumā neparasti mazs savai pamatīgajai gal­vai, ierunājās pirmais, un viņa balss nebūt neizklausījās laipna.

Mani sauc Bērčs, viņš teica. Mēs jūs jau gaidījām. Dreils ir izsūtījis pēddziņus pa visām Zemajām Zemēm.

Briežumātes iztrūkās, dzirdēdamas Dreila vārdu.

-    Kur ir tas ar balto zīmi pierē? Bērčs noprasīja.

-     Re, tur viņš ir, kapteini! iesaucās augumā prāvāks četrus gadus vecs briedis vārdā Brāns, kas bija piegājis pie Rannoha un pētīja balto ozollapu viņa pierē.

-    Un es esmu viņa māte, sacīja Brakena, dusmīgi pa­sperdama soli uz priekšu. Un ja kāds domā darīt viņam pāri…

-    Viņa māte? Bērčs pārjautāja, un viņa balss ieskanējās mazliet maigāk. Tā mums jau stāstīja. Bet tagad nāciet, Izlūkotāji aizvedīs jūs pie Mājvietas ozola!

Pretestība te neko nebūtu līdzējusi, un Bērčs ar pārējiem briežiem, ielenkuši atnācējus no abām pusēm, veda tos gar ezeru uz sava bara pusi. Ceļā Alita uzsāka sarunu ar Brānu un, kaut gan tas bija diezgan mazrunīgs, uzzināja, ka visi šie brieži ir Izlūkotāji. Šķita, ka briežu bara dzīvesveids un kārtība ir ļoti līdzīgi tam, kādi tie bija viņu pašu barā pirms Sgorra ierašanās.

Nonākuši galā, viņi ieraudzīja briežus, kas bija iekārtoju­šies liela meža malā netālu no ezera. Mātītes turējās krietni atstatu no tēviņiem, jo Anlahs bija jau pagājis, riesta laiks sen beidzies un harēmi iziruši. Brieži stāvēja vai pastaigājās pa visu nokalni, daži mežā, citi uz atklātas nogāzes. Arī tie turējās cits no cita pa gabalu, jo savstarpējais naidīgums, kas Anlaha laikā sita augstu vilni, joprojām nebija pagaisis no asinīm, kaut arī itin drīz tam lemts izzust. Tomēr daži jau tagad sāka pulcēties bariņos, un laiku pa laikam varēja dzirdēt rāmus klikstus, kad tēviņu ragi, citam citu sveicot, miermīlīgi sasitās kopā,

Tomēr visapkārt briežumātes vēl redzēja riesta laika se­kas, jo gar ezera malu viscaur stiepās apkaltušu dubļu iepla­kas, kādās brieži ļoti labprāt mēdz gozēties pirms Anlaha un, vāļājoties slapjajās smiltīs, izrādīt sevi briežumātēm.

Ari kokos un kalnu nogāzēs jaušamas pazīstamās zīmes, ar ko tēviņi norobežo savu teritoriju draudzeņu izvēles laikā, gatavodamies uz pārošanos. Šis skats manāmi ieprie­cināja briežumātes, jo viņas jau labi sen vairs lāgā neuz­drīkstējās atcerēties, kāda ir normāla briežu dzīve.

Mājvietas ozols atradās tālāk uz rietumiem mežā, jo šis bija meža briežu bars un tieši tāpēc skaitā tik prāvs. Tā kā mežā bagātīgi atrodamas zīles un cits graužamais, mežu apvidos brieži mēdz būt augumā lielāki nekā tie, kas mājo galvenokārt atklātās vietās.

Klajumā pie Mājvietas ozola atnācēji redzēja pulciņu briežu, kas bija apmetušies lokā ap valdnieku. To vidū bija ari briedis, kuru viņas sākumā bija pamanījušas atraujamies no Bērča un pārējiem un aizskrienam uz citu pusi. Tas ne­pārprotami bija atnesis ziņu par viņu ierašanos, jo sargi neizvaicādami pamāja, lai atnācēji iet garām. Iedamas uz priekšu, briežumātes redzēja sev apkārt arvien vairāk briežu skrubinām ķērpjus vai sūnas, un, kad tās piegāja pavisam tuvu Mājvietas ozolam, viņu priekšā rāmi tupēja Bara vald­nieks un tā elpa balti garoja ziemas gaisā.

Briežu barvedim bija biezs, brūns ziemas kažoks, kam tikai uz muguras vēl mirgoja pēdējais rūsganums. Viņam bija ļoti kupla spalva, krāšņa pakakles bārda un ragi ar divpadsmit smailēm, tālab virs galvas lepni slējās lielisks, žuburots kronis. Šie ragi bija gandrīz tikpat iespaidīgi kā Brehinam, un to galus rotāja skaistas vainagu smailes. Viņš gluži pamatoti lepojās ar saviem ragiem, jo Anlaha laikā to dēļ bija atkārtoti izcīnījis barveža godu, tomēr arī savā valdnieka lomā gluži labi apzinājās, ka viņam rit jau vien­padsmitais gads un nebūs ilgi jāgaida, līdz cits briedis metīs viņa varai nopietnu izaicinājumu.

Tomēr šobrīd viņš bija atkal nodrošinājis savu stāvokli un valdīja tāpat kā piecas iepriekšējās vasaras labsirdīgi un saprātīgi. Viņš nepiecēlās, kad, gaisu ošņādamas, tuvojās briežumātes ar briedēniem. Bērčs bijīgi piegāja viņam klāt un bridi kaut ko stāstīja. Tad valdnieks lēni uzslējās kājās, pagājās uz priekšu un nopētīja atnācējus. Šķita, ka viņš kaut ko meklē, un, ieraudzījis Rannohu, kas stāvēja Brakenai aiz muguras, pamāja ar galvu un pēc tam uzrunāja visu pulku.