Ugunsnesējs

Viņi bija iznākuši meža malā, un Tārns ar skumju skatienu raudzījās tālumā pāri ezeram. Brakena nupat dzīrās kaut ko sacīt, bet tad Tārns strauji nopurinājās.

Paklausies! Es kļūstu vecs un dumjš, viņš nosprauslojās, un patiesībā, Brakena, es gribēju ar tevi runāt tieši par to. Mans Ezera ielejas valdnieka laiks iet uz beigām, un, kad pienāks mana stunda, es vairs nevarēšu galvot par tava dēla drošību. Vienalga, vai viņam ir sakars ar Pravieto­jumu vai ne, Zemajās Zemēs patlaban ir slikti laiki un pat šajā barā atradīsies ne viens vien, kas turēs uz Rannohu ļaunu prātu. Ir vēl citi, kas tīko pēc Dreila labvēlības. Pie­mēram, Kolkvars. Es darīšu visu, kas manos spēkos, bet tev jābūt gatavībā, Brakena! Ja ar mani kas notiks, tev jābūt gatavai atkal bēgt projām.

Kad Brakena atgriezās pie pārējām govīm, Alita, Kanispa un pārējās dedzīgi apsprieda jauno ziņu. Bez lielas šaubīša­nās visas nolēma, ka vismaz kādu laiku jāpadzīvo tepat, jo dažas jau bija atradušas te draudzenes un ziema pieteica sevi ar katru brīdi bargāk. "Iā nu viņas apmetās kopā ar Ezera ielejas briežiem un bija gatavas sākt jaunu dzīvi.

Ziema pieņēmās sparā ar katru dienu. Baltiem klājieniem sniga sniegs, un ezera malas pārvilkās ar ledu, kas šķautņainās plātnēs stiepās uz ezera vidu. Kalnos gaudoja vilki, un ielejas gaiss bija salts kā tērauds. Daba ieskāva skotu apgabalus savās rokās un pūta ledainu elpu pār kal­niem, līdz tajos sagulušās balto pārslu kaudzes trīcēdamas sastinga akmenī.

Bet tikpat noteikti, kā briedēns seko briežumātei, pēc ziemas Lielajās Zemēs atkal ieradās pavasaris. Zeme modās, un saule sasildīja Dabas rokas, un Daba uzpūta siltu dvašu upēm, kausēdama ledus plātnes, pa kurām vēl nesen bija slidinājušies ūdri, un raidīja lejup no kalnu iedobēm uz ieleju auksta ūdens straumes, kas steidzās tālāk sasveici­nāties ar jūru. Mežs uzziedēja, un starp viršu puduriem no zemes spraucās krokusu galviņas, un jaunās zāles stiebri zuzēdami strauji stiepās garumā. Visās malās Leras atvēra acis, nopurināja ziemas miegu un steidzās pretī jaunajam gadalaikam.

lāma rāmi saprātīgajā uzraudzībā briežu vidū bija val­dījis miers. Rannohs un Brakena aukstajā laikā bija turēju­šies cieši kopā: kaut gan Tārns bija noteicis, ka pret Ran­nohu jāizturas tieši tāpat kā pret visiem pārējiem briežiem, daudzi joprojām uzlūkoja viņu ar aizdomām. Drīz jaunat­nācēji pierada meklēt ēdamo mežā un gulēt starp biezi saaugušajiem puduriem, un pārliecinājās, ka mežā allaž ir krietni siltāk.

Laiku pa laikam Rannohs taujāja mātei, kāpēc citi brieži pret viņu izturas tik savādi un vai viņš patiešām ir citāds nekā pārējie, bet Brakena tikai samīļoja viņu un apgalvoja, ka tas viss esot tikai skaudības dēļ. Tomēr pamazām brieži aizmirsa bailes no baltās ozollapas zīmes, un ap to laiku, kad sāka kust sniegs un Herlas gaisā manīja pavasari, brie­žumātes un briedēni juta, ka varbūt tiešām ir atraduši sev jaunas mājas.

Bija dzestrs pavasara rīts, un gaisā joprojām valdīja auk­stums, taču tālīnā saule solīja jaunas dzīvības mošanos. Virs ezera rītausmā pletās zema migla, kas gariem vāliem iestiepās mežā gluži kā briežu noskrubinātās pameža jos­las. Migla turējās gaisā, vietām izgaisdama, vietām grīstēs vīdamās augšup no zemes, un tad likās, ka augšup ceļas salna, kas līdzīgi sasmalcinātiem kristāla graudiņiem mir­goja uz zemes. Slīpie gaismas stari, kas strāvoja cauri kokiem ezermalas nogāzēs, pārtapa sudrabotās un melnās svītrās un piešķīra mirdzumu tumšajām ēnām. Koku zari gar mežmalu pusgaismā viegli šūpojās, itin kā tos uz saviem spārniem nestu vieglās vēja pūsmas, kas šalkoja pāri ielejai.

Piepeši mežā kaut kas sakustējās, un pēc brīža zari cits aiz cita sāka šūpoties. Gar meža iekšmalu gāja briedis, ik pa brīdim apstādamies, lai pamielotos ar jaunajiem dzinu­miem, kas bija jau izspraukušies no apvalka, nokostu un ar spēcīgajiem žokļiem sakošļātu sulīgos zariņus. Briedis bija sešus gadus vecs, un tā ragus rotāja desmit žuburi. Viņš vērīgi raudzījās apkārt un pie ikvienas skaņas pagrieza ragu kroni pa labi vai pa kreisi, it kā gribēdams stāties pretī tālajam trokšņotājam. Viņa ziemas kažoks bija kļuvis itin plāns, bet kaklu joprojām sedza kupla spalva. Brieža vārds bija Kolkvars.

Kad Kolkvars nonāca koku audzes galā, viņš piepeši apstājās, pacēla galvu un izrieza krūtis. Ar labo kāju spār­dīdams zemi, viņš lēni pagrieza galvu pa kreisi un parau­dzījās lejup uz ezeru. Viņa skatiens apstājās pie akmeņaina paugura, kas slējās uz nogāzes apmēram pusceļu lejup, un viņa acis savilkās šauras un salti, naidīgi iezalgojās. Ja šīs acis būtu bultas, tās putna ātrumā būtu aiznesušas viņa dusmas līdz vietai, kur pastaigājās divi jauni briedēni.

-    Bet kāpēc, Rannoh? Villova jautāja, kad tie bija aiz­gājuši līdz akmeņainajam pauguram. Citi taču grib, lai tu nāc spēlēties!

-     Nē, negrib vis, Rannohs atbildēja. Turklāt viņi ne par ko citu vispār nedomā. Tikai spēlēties! Rannohs bija manāmi paaudzies, un abi spalvainie izciļņi virs viņa pieres jau bija labi saredzami.