Ugunsnesējs

-   Es nesaprotu, Skarps rāmi sacīja. Kāpēc lai mēs to gribētu darīt? Kalnos mums varētu uzbrukt vilki vai suņi. Savvaļā ir daudz vairāk briesmu nekā parkā. Šeit bars vien­mēr ir drošībā. Cilvēki nekad nenogalina daudzus no mums reizē, kaut gan teikšu atklāti: mēs ar prieku uzņemtu savā barā jūsu dēlēnus, jo šogad mums nāca pasaulē pārāk daudz meiteņu. Par to mēs saņemam pietiekami daudz ēdamā, un mēs esam laimīgi.

-   Laimīgi? Alita nosprauslojās. Pirmoreiz mūžā redzu tādus mīkstmiešus! Jūs visi esat zaudējuši saprašanu!

-    Nē, mīļā, Skarps mierīgi atbildēja, un viņa lielajās acīs rotājās smaids. Parkā ir labāka dzīve.

-     Mēs ejam projām no šejienes! Brakena iesaucās.

-    Un, ja kāds no jums mēģinās mūs aizturēt, tas dabūs just manus spērienus, vienalga, vai tas būtu bullis vai govs!

-    Mums ne prātā nenāktu jūs aizturēt, Deargs teica.

-    Mēs neciešam vardarbību. Mums tikai žēl, ka jūs nespējat saskatīt dzīves patiesību.

-   Taisnība, piekrita Skarps. Protams, jūs varat brīvi iet projām, ja tāda ir jūsu griba. Žēl, ļoti žēl!

Neteikdami vairs ne vārda, Skarps un Deargs uzmeta pēdējo skumīgo skatienu jaunajiem briedēniem un kopā ar pārējiem briežiem pazuda tumsā. Briežumātes satriektas lūkojās cita citā. Alita katrā ziņā gribēja doties projām tūlīt uz vietas, taču Brakena pārliecināja pārējās, ka nakts jāpa­vada tepat. No cilvēkiem viņa vairs nebaidījās un jutās pār­liecināta, ka Skarps un Deargs nemēģinās stāties viņām ceļā.

Kad rītausma izpleta savus asinssarkanos pirkstus virs sniegotā parka, briežumātes un briedēni bija gatavi ceļam. Bet tad, kad viņi gribēja doties projām, pie Brakenas un Alitas pienāca Morara.

-     Neņemiet ļaunā, bet mēs neiesim jums līdzi, viņa vainīgi teica.

-    Kā tā, neiesiet? Alita iesaucās. Jums jānāk kopā ar mums!

-    Es esmu izlēmusi, Alita. Kveihs vairs nespēj iet tālāk.

-    Bet, Morara, tu taču dzirdēji, ko sacīja Skarps! Brakena atgādināja.

-      Es zinu. Un saprotu, ka manam dēlam te nedraud briesmas, vismaz tuvākajā laikā ne. Kad viņš izaugs liels, tad pats varēs izlemt, vai vēlas iet projām vai palikt parkā.

Morara pārlaida mīlošu skatienu mazajam briedēnam, kas stāvēja attālāk sniegā.

-    Kveihs neizcietīs ziemu, Brakena, viņa skumji nočuk­stēja. -Ja nebūs šī ēdiena, kas bagātina manu pienu, viņš būs pagalam.

Briežumātes visādi centās pierunāt Moraru, taču viņa palika pie sava lēmuma, un pārējās, neko nepanākušas, kopā ar briedēniem devās uz meža pusi. Ferna iedama at­skatījās turp, kur aiz dambriežu bara tālumā stāvēja vien­tuļš staltbriedis. Baltkājis mazliet pacēla galvu un, it kā būtu dzirdējis kādu tālīnu atbalsi, pameta skatienu sānis. Taču briežumātes viņš neredzēja, un drīz viņa ragi atkal nolaidās lejup pretī sniegam.

Morara un Kveihs stāvēja blakām un klusēdami noska­tījās pakaļ aizejošajam pulciņam. Bet, kad attālums jau bija itin liels, Rannohs pēkšņi pagriezās un metās atpakaļ pie drauga.

-     Paliec sveiks, Kveih! viņš iesaucās. Man tevis pie­trūks!

Kveihs pārsteigts paskatījās uz viņu. Pats nezinādams, kāpēc, viņš izjuta savādu pateicību pret briedēnu ar balto zīmi pierē un, pagājis uz priekšu, nolaizīja Rannoha purnu.

Paliec sveiks, Rannoh! iesaucās Morara, kad Rannohs atkal rikšoja atpakaļ pie pārējiem. Lai Herne ir ar tevi!

Staltbriežu pulciņš devās gar mežmalu tālāk. Kad tas gāja garām dambriežiem, daži paskatījās augšup, taču lie­lākā daļa promgājējus pat nepamanīja. Ziemeļu galā mežs pagriezās uz austrumu pusi, un, atcerēdamās, ko Skarps teicis par cilvēkiem un viņu akmens sienām, briežumātes veda savus mazuļus uz rietumiem, lejup pa neliela kalna nogāzi. Iziedamas no parka, tās vēlreiz atskatījās, taču Mo­rara un Kveihs vairs nebija saskatāmi, un viņas devās tālāk. Briežumātes un briedēni atkal sāka savu ceļojumu.

7 Ezera ielejas valdnieks

Neatkarība, šī pirmā pasaulīgā laime!

Edvards Gibons. "Autobiogrāfija"

Septiņas saules briežumātes veda savus briedēnus uz ziemeļrietumu pusi. Pulciņš šķērsoja kalnus un nelielas ieplakas. Pēc tam veselu dienu viņi gāja gar strautu, līdz tas pazuda starp klintsakmeņiem, un tālākais ceļš veda caur mežu, ko izraibināja ziemīga saules gaisma. Tur viņi redzēja citu Herlu pēdas un pasteidzināja soli. Nākamajā dienā atkal pamatīgi sniga un zāles mazumiņš, kas pirms tam bija atrodams, pilnīgi pazuda zem baltās segas, un Bankfuts jau sāka sapņot par sienu, ko viņi bija ēduši dambriežu parkā. Tonakt viņi dzirdēja vilku gaudas ziemeļaustrumu pusē, kur kalni pakāpeniski kļuva arvien augstāki. Taču ari šoreiz vilki bija tālu, un, kaut gan briežumātēm un briedēniem mokoši pietrūka Brēkas, tie spēja saglabāt pietiekami možu garu. Brakena tagad bija manāmi saņēmusies, un šķiet, ka to bija veicinājis nesenais niknuma uzplūds parkā. Viņa kopā ar Rannohu bieži rikšoja pulciņa priekšgalā.