Ugunsnesējs

DEIVIDS KLEMENTS-DEIVISS

UGUNSNESĒJS

"Reti gadās, ka autora pirmais romāns spēj tik ļoti aizraut, rosināt domas un saviļņot emocijas. Piedzīvojumu eposs no dzīvnieku pasaules, dzīvīgs vēstījums, pilns drosmes, uzticības, mīlestības un naida."

Oxford Times Weekend

"Aizkustinošs, saistošs stāsts, ko radījis jauns un daudzsološs talants, par mīlestību, uzticību, drosmi, nodevību un visbei­dzot par upuri."

London Parents' Guide

"Iespaidīgais dabas, ticības, uzticības un likteņu atainojums apvienojumā ar teicamu rakstītprasmi un spēcīgu raksturu tēlo­jumu piešķir šim darbam neatvairāmu pievilcību."

Shelf Life

"..apņēmība un aizrautība, kas kūsā ik lappusē un vistaisnākajā ceļā iestrāvo iztēlē, dara Deivida Klementa-DeiVisa pirmo romānu jaunatnei par izcilu, dinamisku un ārkārtīgi saistošu sacerējumu." Sūzena Harisone

Maniem vecākiem un Naiai

Arī Toram un Daisijai, atceroties Ričmonda parku

Es vēlētos visiem ieteikt Normas Čepmenas lielisko rokasgrāmatu par briežiem un pateikties Jolandam no Rouhemptona staļļiem par atļauju jāt Ričmonda parkā, kā arī Timām Būtam par daudzajiem uzmundrinājumiem, manai aģentei Kerolainai Volšai par vārdiem "tas notiks" un par prasmi tos īstenot, kā arī Rebekai Maknallijai par aizrautīgo un reizē stingro redaktores darbu; un visbeidzot, kaut gan ar skumjām apzinoties, ka viņa nekad to nepieredzēs, manai draudzenei Helenai Boidai, reizēm pārlieku aizrautīgai dzīvnieku mīļotājai un ļoti sirsnīgam cilvēkam, par daudzkārtējo laipnību un par mājiņu, ko viņa man ļāva izmantot un kas man deva ļoti daudz prieka.

.

Pirmā daļa

1 Dzimšana un Pravietojums

Kad būs senais senču svētums miris, Dzīvesziņa ļodzīsies un ļims, Herne atkal modīsies no miega,

Briedis atbrīvotājs Herlu ciltī dzims.

Herlu pravietojums

Starp biezi saaugušajiem viršu puduriem, kas bagātīgi klāja nokalni abās gravas malās, zāli plūkdams, pastaigājās vientuļš, jauns briedis. Tā rūsganais kažoks zeltaini zaigoja rietošās saules slīpajos staros un žuburotie ragi lepni slējās augšup kā koraļļi vai ozola zari ziemā. Staltā dzīvnieka lepno galvu rotāja divpadsmit žuburi, un krāšņie ragi ne­pārprotami liecināja par varena un izredzēta dzīvnieka stāvokli. Galvasrotas pamatzarus klāja vasaras samtainais apvalks mīksta, pelēcīga kārtiņa, kas sedz jaunus, augo­šus ragus pēc veco nomešanas. To pamatnē kā izliekti dunči slējās divi smailie acu žuburi. Ledus žuburi virs tiem bija drusku mazāki, bet augstāk uz pamatzariem pacēlās prā­vāki vidus žuburi, un tālāk ragu gali sazarojās augstajos vainagos.

Brieža kažoks bija biezs, taču spalvojums nespēja no­slēpt daudzu cīņu atstātās pēdas uz dzīvnieka sāniem un gurniem un garu, zilganpelēku rētu, kas stiepās tam pār muguru no kakla līdz pat astei. Briedis šai gravā nebija rets viesis: tajos senajos laikos, kad Lielo Zemi daudzi dēvēja par skotu apgabaliem, staltbrieži bija tikpat izplatīti kā mūsu dienās. Tomēr tik krāšņs dzīvnieks ar šādu izcilu galvasrotu bija visai neikdienišķa parādība.

Piepeši briedis satrūkās un pagrieza galvu pret dižskā­baržu audzi, kas stiepās gar ielejas rietumu piekalni. Dzīv­nieka ausis saslējās, muskuļi saspringa un nāsis sāka strauji kustēties, raidot gaisā garaiņu gredzenus. Cauri vakara krēslai brieža lielās acis vērīgi raudzījās kokos, skatienam nemierīgi urbjoties pazaru ēnās. Tomēr vēja pūsmas uzvē­dītā smarža jau bija pagaisusi, un briedis atkal pievērsās sūnotajam ganību paklājam, pārmeklēdams zemsedzi un izraudzīdamies sulīgākos vasaras zaļuma stiebrus.

Staltās kājas nesa briedi no vienas vietas uz nākamo tik līgani un vienmērīgi kā vilnīši uz dīķa virsmas. Laiku pa laikam nagotā pēda ieslīdēja kādā plaisā, kuru skatienam slēpa sakuplojusī virsaudze, taču briedis ne reizi nezaudēja zem kājām drošu pamatu. Varenais ķermenis tūdaļ in­stinktīvi izlīdzināja ikvienu kļūmīgu kustību, līganumā neatpalikdams no milzu savvaļas kaķa un kā dabiska daļa iekļaudamies apkārtējā ainavā, neatraujams no aprisēm un apveidiem, kas veidoja tā mājvietu.

Reizē ar vakara krēslu apkārt sabiezēja arvien dziļāks klusums. Palaikam to pārtrauca tikai tālīni vistu vanaga kliedzieni, naktsputnam gavilējot savās medību gaitas, pū­ces vientulīgā ūjināšana tumsā vai fazāna spārnu sviksti, tam izlaužoties cauri lapotnei un pazūdot naksnīgaja talē. Taču šādas ierastas skaņas pieredzējušo dzīvnieku nespēja satraukt. Kaut arī staltais augums palaikam saspringa, atsaukdamies uz piepešā trokšņa spalgumu, briedis rāmi turpināja ēšanu. Briežumāti vai jaunu briedēnu šīs skaņas, iespējams, darītu tramīgu, taču tās nevarēja traucēt dzīv­nieku, kas daudz gadu pavadījis Korpusā. Neskaitāmu cīņu veterānu. Briedi, kura asā redze, oža un maņa īsā laikā nodrošinājusi tam vietu bara priekšējās rindās. Brehinu, Izlūkotāju kapteini.