Ugunsnesējs

-     Es esmu Tārns, Ezera ielejas valdnieks, viņš sacīja rāmā un noteiktā balsī. Mēs jūs jau gaidījām. Dreila sūtņi jūs te meklēja pirms nepilnām sešām saulēm.

Tārns ar interesi noskatījās, kā briežumātēm acīs iezibas bailes.

-    Neuztraucieties! viņš gandrīz dusmīgi teica. Es viņus pasūtīju tālāk. Tārns neklanās "Baru Valdniekam".

Brakena ar atvieglojumu paskatījās uz pārējām.

-   Tomēr jums palaimējās, Tārns turpināja, ka neaizklīdāt uz austrumiem vai uz rietumiem. Jo Zemajās Zemēs Herlas visur ir kļuvuši par mīkstčauļiem pat meža brieži! Ir ne mazums baru, kas bez domāšanas būtu nodevuši jūs vajātājiem. Bet tagad, mazais, panāc te priekšā!

Briežumātes stāvēja klusēdamas, un Rannohs piesardzīgi iznāca klajumā. Brieži, kas bija stāvējuši līdzās Tārnam, piegāja Rannoham tuvāk, lai labāk viņu apskatītu, un drīz sāka pie sevis bubināt un svinīgi māt ar galvu.

-    Jā, Tārns domīgi noteica, kad bija kārtīgi nopētījis Rannohu, tas ir liels retums. Izcils retums. Mums vajadzēs padomāt. Es nezinu, ko jūs esat iecerējušas darīt tālāk, bet, ja vēlaties kādu brīdi apmesties pie mums, tad mums jāsa­sauc padomes sapulce. Taču šonakt jūs būsiet drošībā. Dodu jums savu vārdu!

Pēc tam brieži izveda ceļotājus no meža, pavadīja lejup pa nogāzi un pa ieleju aizveda līdz citai meža vietai, kur ziemā mājoja briežu govis. Govju barvedi sauca Selta, un viņa draudzīgi apsveica atnācējus. Ari pārējās govis izturē­jās laipni, iztaujāja viešņas par ceļojumu un apjūsmoja mazuļus. Tomēr, ieraudzījušas Rannohu, daudzas briežu­mātes apklusa un aizgāja.

Pārējie briedēni, it sevišķi Bankfuts un Villova, jutās sa­rūgtināti par tādu izturēšanos pret draugu, taču drīz vien ari viņus aizkustināja sirsnīgā uzņemšana. Ezers, šķiet, radīja nomierinošu gaisotni, un brieži te acīmredzami jutās laimīgi. Te nebija nedz dreiliešu, nedz dreilingu un mežā varēja atrast daudz ēdamā. Tur bagātīgi auga ozoli, diž­skābarži, oši un vilkābeles, daudz kazenāju krūmu un pat efeju vijumi. Ezers aizsargāja baru no dienvidu puses un, protams, deva iespēju remdēt slāpes, cik vien sirds vēlējās. Nākamajā dienā, kad Brakena un Rannohs dzēra ezera ūdeni, pie viņiem pienāca Bērčs.

-    Lai Herne ir ar jums! viņš galanti teica. Piedod, ka traucēju tevi, Brakena, bet Tārns vēlas redzēt tevi un tavu mazo.

Brieži trijatā aizrikšoja uz mežu pie Mājvietas ozola un, ieradušies tur, ieraudzīja priekšā Alitu. Tārns sveicināja atnācējus un, pirms iesāka runāt, ilgi lūkojās uz Rannohu.

-    Padomes sapulce ir notikusi, viņš beidzot teica, un mēs nolēmām aicināt jūs palikt pie mums. Jūs visus.

Vārdi "jūs visus" izskanēja tādā kā īpašā tonī, un Brakena vērīgi paskatījās uz viņu.

-Jā, Brakena, Tārns nopietni palocīja galvu. Šaubas bija par tavu mazo. Daži brieži domā, ka zīme uz viņa pieres ir ļaunuma vēsts, un mūsu pusē starp Herlām valda daudz māņticības. Kāds briedis, vārdā Kolkvars, sevišķi uzstājīgi iebilda pret viņa apmešanos mūsu vidū. Bet neraizējies! Tārns piebilda, redzēdams satraukumu Brakenas sejā. Tagad tas ir nokārtots.

Tārns atmeta ragus un piecirta kāju pie zemes. Viņam pašam vēl šorīt bija vajadzējis cīnīties ar Kolkvaru. Brakena un Alita pateicās Bara valdniekam, bet, kad viņas devās projām no ozola, Tārns pasauca Brakenu atpakaļ.

-     Es gribēju aprunāties ar tevi divatā, Brakena, viņš teica. Pastaigāsim kādu gabaliņu!

Brakena piekrītoši pamāja un pieteica Rannoham doties atpakaļ kopā ar Alitu. Tad briedis un briežumāte sāka iet pa mežu, kur tiem muguras izraibināja caur zariem izlau­zušies saules stari.

-     Saki man, Brakena, Tārns teica, kad viņi bija pietie­kami atttālinājušies no pārējiem briežiem, ko tu zini par Pravietojumu?

-     Par Pravietojumu? Brakena atjautāja bez mazākās emociju izpausmes.

-     Jā, Tārns pasmaidīja. Kad te ieradās dreilieši, lai pastāstītu, ka baram ir nozagts briedēns, arī viņi to mēģi­nāja no mums noslēpt. Vai tiešām viņi iedomājas, ka mēs nezinām senos stāstus? Man tūdaļ pat kļuva skaidrs, ka briedēns ar ozollapas zīmi pierē ir daudz svarīgāks, nekā dreilieši cenšas izrādīt. Tiesa, tam nav lielas nozīmes, jo šeit valdnieks esmu es, un es neļaušu sevi izrīkot ne Dreilam, ne Sgorram, ne kādam citam no viņu brailakiem. Tomēr pasaki man, un viņš pieklusināja balsi, vai tu domā, ka šis briedēns ir īstais?

Brakena saglabāja pilnīgu mieru.

-    Valdniek Tārn, pēc brīža viņa klusi teica, tāda balta zīme uz pieres kā Rannoham varbūt tiešām šķiet neparasta. Bet Pravietojums… tur ir sacīts vēl daudzkas cits.

-    Jā gan, Tārns piekrita, tieši tā es sacīju pārējiem briežiem. Tavs dēls nav mītenis, un tu pati varbūt esi pierā­dījums tam, ka te darbojas tikai Dreila slimīgās iedomas.

Brakena klusēja, cenzdamās apslēpt savas izjūtas.

-    Bet, Brakena, pēc brīža Tārns turpināja, varbūt esi ievērojusi pie sava mazā kaut ko… kaut ko atšķirīgu no citiem?

Brakena papurināja galvu.

Nav svarīgi, Tārns skumīgi noteica, nav svarīgi. Es i ikai domāju: ja tur patiešām ir kaut kas no patiesības, tad i ads briedēns būtu jāsaudzē kā dārgums. Jā, kā'dārgums.