Ugunsnesējs

Cilvēkus viņi vairs neredzēja un nesaoda, un par to prie­cājās. Noskaņojums briežu vidū kļuva arvien mundrāks, un jaunie briedēni itin labi tika galā ar ceļojuma grūtībām, kaut gan ziema visapkārt pieteica savu klātbūtni arvien valdonīgāk un bargāk. Rannohs un Villova bija kļuvuši cieši draugi, jo mazā briežu meitene tagad juta pret Rannohu lielu uzticību. Rannohs Villovai likās labsirdīgs un skaists, un viņa bieži domāja par balto zīmi uz briedēna pieres. Taču, kad viņa to uzdrošinājās pieminēt, Rannohs kļuva atturīgs un īgns, tāpēc Villova drīz saprata, ka par šo tematu labāk nerunāt.

Vēl pēc vairākām saulēm viņi nonāca pie plaša tīreļa, kas balts un salts pletās viņu priekšā, un devās tam pāri, griezīga rietumvēja appūsti. Atkal sāka snigt, un briedēni drebinājās, jo, par spīti tam, ka tiem bija uzaudzis biezs ziemas spalvojums, baltās, mīkstās pārslas, kažokā ieķēru­šās, izkusa un aiztecēja līdz ādai, un ledainais ūdens kopā ar svilinošo vēju saldēja līdz kaulam un lika justies tā, it kā no ārpuses nekas viņus nesargātu. Briedēni spiedās cits pie cita, un briežumātes atkal sāka sev jautāt, vai šis ceļojums jebkad būs galā. Ceļš pār tīreli veda uz ziemeļiem, un, kad briežu pulciņš nokļuva tālākajā malā, visi paskatījās lejup un spēji ievilka elpu.

Lejā stiepās plata grava platāka, nekā viņi jebkad bija redzējuši. Tā šķita sniedzamies bezgalīgā tālumā, laužot sev ceļu pa labi starp augstajiem kalniem. Gravas tuvākās piekalnes bija klinšainas, tālākās apaugušas ar lieliem kokiem, kas baltoja un kūpēja zem irdenā sniega kārtas. Tomēr spējo pārsteiguma saucienu briežiem bija izvilinājis lielais ezers, kas pletās ieplakas padziļinājumā gluds un salts kā pati ziema.

Rannohs pirmais metās uz priekšu. Viņš sāka skriet pēk­šņi, atmetis galvu un augstu mētādams pakaļkājas. Viņam pakaļ tūdaļ metās Teins. Pēc tam sāka skriet visi pārējie briedēni, ari Bankfuts. Elsdams un stomīdamies viņš sauca, lai Rannohs pagaidot, taču pārējie briedēni viņu nedzirdēja. Pepa un Villova drīz viegli panāca pārējos, un ari Dadzis, kurš sākumā bija lūkojies ar saltu izteiksmi sejā, nespēja turēties pretī aicinošajam skatam. Drīz visi briedēni sajūs­mināti traucās lejup pa nogāzi. Bankfuts paslīdēja, un mazais, resnais augums bridi kūleņoja lejup pa sniegoto slīpumu, tomēr viņš atkal uzslējās kājās un, ticis cauri bez ievainojumiem, rikšoja tālāk.

Uz kraujas Ferna un Brakena saskatījās un pasmaidīja, un tad ari briežumātes metās lejup pakaļ saviem briedē­niem, tikai viņas skrēja mazliet apdomīgāk. Tomēr pēc brīža Brakena, sajutusi sejā vēja brāzmu, pārgāja pilnos auļos. Viss, kas bija piedzīvots Mājvietas barā un pēc tam, šķita itin kā darījis viņu daudz vecāku, licis aizmirst prieku par to, ka esi no briežu cilts. Taču tagad, redzēdama mazuļus skrienam un zinādama, ka Rannohs ir drošībā, viņa juta lielu smagumu noveļamies no sirds un, nokļuvusi līdz ielejai un apstājusies pie lielā ezera, manīja acīs asaras, kurās vainojams bija ne tikai vējš.

Kad briežumātes bija tikušas līdz kalna piekājei, brie­dēni jau atradās pie ezera. Sniegs bija mitējies, un Bankfuts kāri dzēra ezera ūdeni, kamēr pārējie skrubināja zāli: sniegs te vietām bija pakusis un atsedzis liesus, sala nobrūninātus pudurus. Brakena piesteidzās pie Rannoha un maigi samī­ļoja viņu. Brieži bridi klejoja ap ezeru, līdz Kanispa, kas bija aizstaigājusi tālāk līdz ūdens rietumu malai, pēkšņi pasauca pārējos. Viņa dubļos bija ieraudzījusi daudzus nagotu pēdu nospiedumus.

Briežumātes uzmanīgi ošņāja, līdz secināja, ka tās ir staltbriežu pēdas. Tās bija atstātas nesen, ne vairāk kā vienu sauli iepriekš. Tad Šira ievēroja kokus. Meža malā gar nogāzes lejasdaļu slējās bālgani stumbri ar noberztu mizu, un briežumātes pamanīja nograuztu zaru un lapu joslu, kas acīm redzami izcēlās uz meža fona. Ošņādamas tās sajuta arī spēcīgu muskusa iezīmētas robežas smaržu.

Redzot, cik uzkrītošas ir atstātās pazīmes, briežumātes saprata, ka tuvumā jābūt diezgan lielam staltbriežu baram. Sanākušas kopā, viņas sprieda, ko darīt tālāk, un beidzot nolēma iet gar ezera ziemeļu malu uz austrumiem, pēc iespējas cenšoties izvairīties no sastapšanās.