Ugunsnesējs

-    Es tomēr nesaprotu, Villova teica. Agrāk tu minēji, ka viņi ar tevi negribot spēlēties, bet tagad saki, ka tu pats vispār negribi spēlēties!

-       Es zinu, sacīja Rannohs, bet patiesība ir tāda, ka viņi spēlējas ar mani tikai tāpēc, ka viņiem tā pieteikts, nevis tāpēc, ka viņi to gribētu. Viņi baidās no manis.

-    Es taču nebaidos no tevis!

-      Tu neesi dzirdējusi, ko viņi runā. Par to Pravietojumu. Pirms dažām dienām Dadzis to atkal noskaitīja citiem priekšā un es lūdzu, lai Teins man to iemāca. Teins ir kļuvis citāds pret mani. Pat Bankfuts ir kļuvis citāds.

-    Nē, tā nav! Un, pat ja būtu, kāpēc tev tas jāievēro?

-      Pravietojums stāsta par ozola lapu, Villova. Tieši tās dēļ mums vajadzēja bēgt no Mājvietas bara.

-       Tā ir tikai muļķīga pasaka, vairāk nekas! Ferna saka, Pravietojumā esot pieminēts vēl daudzkas cits, ne tikai zīme uz pieres. Kaut kāds mītenis un sazin kas vēl. Ar tevi tam nav nekāda sakara.

Brīdi viņi soļoja klusēdami un Villova saspringti domāja. Viņai gribējās kaut kā nomierināt draugu.

-      Kāpsim lejā! viņa beidzot teica. Aiziesim pie ezera un sameklēsim Pepu!

-    Nē. Es gribu pabūt viens.

-      Tu negribi būt kopā ar mani? Villova pārsteigta jau­tāja.

-      Nē. Tas ir, jā, gribu. Ai, es nezinu! Rannohs spēji iesau­cās un negaidot metās skriešus. Villova brīdi kavējās uz vietas, tad aizrikšoja viņam nopakaļ uz kalna virsotnes pusi.

-      Piedod, Villova! Rannohs teica, kad draudzene bija viņu panākusi. Tas viss ir tāpēc, ka es netieku skaidrībā.

Tad Rannohs pagriezies paskatījās viņai acīs un čukstus jautāja: Kā tu domā, Villova, vai es esmu citāds nekā pārējie?

Villovas lielās, mirdzošās acis rāmi raudzījās viņam pretī. Viņa lūkojās Rannoha glītajā, jaunajā sejā ar augsto pieri un balto ozollapas zīmi pie deniņiem.

-    Protams, es domāju, ka tu esi citāds, viņa atbildēja un maigi pieskārās ar degunu Rannoha purnam.

-    Nē, es nedomāju tādā ziņā, Rannohs teica. Es gribēju jautāt… nu, vai tev liekas, ka es esmu dīvains?

-    Nē, man tā neliekas, Villova atbildēja. Es domāju, ka tu…

-    Bet šī zīme, Rannohs turpināja, un mežs, un krauk­lis, un mani sapņi, un reizēm es jūtos tik dīvaini…

-    Tas ir tikai tāpēc, ka tu esi jūtīgs un gudrs, Villova labsirdīgi sacīja.

-    Bet es redzu, kā citi mani vēro, un zinu, ka viņiem no manis ir bail. Varbūt man vajadzētu iet projām no šejienes, Rannohs piebilda, nokāris galvu.

-    Tā nerunā! Tev šeit ir daudz labu draugu, turklāt, ja tu ietu projām, ari man būtu jāiet kopā ar tevi, un man nemaz negribas iet no šejienes projām. Vismaz pagaidām ne.

Briedēni bija uzkāpuši kalnā virs ielejas un stāvēja, lūko­damies pāri virsotnēm uz ziemeļiem. Tālumā viņi redzēja baltas virsotnes, kas slējās daudz augstāk par apkārtējiem kalniem. Koku galotņu līnija tik tikko sniedzās līdz to pakājēm, un to virsotnes tinās plūstošas dūmakas grīstēs.

-     Villova, Rannohs jautāja itin kā sev pašam, kā tu domā, vai Teinam ir taisnība?

-    Par Pravietojumu?

-     Nē. Viņš saka: tur pretī esot Lielais Kalns, kur Zvaig­žņubriedis pirmoreiz sastapa Herni, un aiz tā esot Lielā Zeme, kur Zvaigžņubriedis dzīvojot vēl šodien. Es tam ne­ticu, bet tas ir skaists stāsts, vai ne?

-    Jā, Villova piekrita, lūkodamās uz kalnu virsotnēm, kas izskatījās bezgala tālas un nepieejamas.

-    Vai zini ko? Rannohs sacīja. Man laikam gribētos kādreiz uzkāpt Lielajā Kalnā.

-    Man gan negribētos, atteica Villova. Tur droši vien ir auksti un apkārt daudz briesmu. Man daudz labāk patīk šeit.

Tagad abi briedēni gāja uz priekšu pa kalna kori, zem kuras pletās lēzena nogāze un līdzenums, apaudzis sulīgu akmenspaparžu puduriem. Tik tālu viņi nekad vēl nebija aizklejojuši, taču, redzēdami netālu ganāmies briežu bariņu, abi jutās mierīgi un gāja tālāk. Siltajos saules staros viņi sāka grauzt zāli un sarunādamies visu laiku virzījās uz priekšu, līdz attapās, ka aizgājuši diezgan tālu no mājām. Beidzot Villova ierosināja griezties atpakaļ, bet tajā pašā brīdī ieraudzīja, ka Rannohs stāv, sastindzis uz vietas un saspringti izslējis ausis.

-    Kas noticis? viņa jautāja.

-    Vai nejūti? Rannohs čukstus atjautāja.

-    Tādas jušanas jau ir tikai tev! Villova ķircinoši atbil­dēja, taču nākamajā brīdī sajuta to pašu tādu kā tirpoņu kājās. Viņa sāka drebēt.

-    Ieklausies! Rannohs teica.

Brieži, kas ganījās gabaliņu attālāk, pacēla ragus un pie­šķieba galvas. Un tad līdz ar vēja pūsmu pie viņiem atlidoja skaņa, kas lika bailēs sastingt. Tālumā bija dzirdami apslā­pēti, dobji rējieni, kas tricināja gaisu.

-    Vilki? Villova čukstus jautāja.

-    Nē, Rannohs atbildēja. Skaties!