Ugunsnesējs

-            Jā. Meiteņu briežu barā ir pietiekami daudz. Lapsai taču arī kaut kas jāēd, un ceļā pagadījās tā briedenīte. Ja viņas vietā būtu bijis Rannohs nu, kaut vai Bankfuts -, tad viss būtu bijis citādi, par to varat nešaubīties. Es tiešām nesaprotu, par ko jūs tā uztraucaties.

Rannohs spīvi paskatījās uz Skarpu.

-           Hernes vārdā, ko tu tur runā? Brakena iesaucās, nikni piecirzdama ar kāju. Vai jums tiešām tā telīte neko neno­zīmē?

-             Nu, nu, mīļā, nomierinies! Deargs saudzīgi teica. Protams, nozīmē, kā gan citādi! Tikai briežu tēviņi vien­kārši neredzēja jēgas riskēt un dabūt ievainojumus telītes dēļ, tas ir viss. Jums nudien par to nevajadzētu tā satrauk­ties. Protams, tas ir bēdīgi, bet visa Herlu dzīve ir bēdu pilna. Tāds ir Herlu liktenis.

-    Man tas šķiet drausmīgi! sacīja Alita.

-            Tas ir drausmīgi, Skarps piekrita, bet līdz ritam jūs to būsiet aizmirsušas, es jums apsolu! Tagad labāk ejiet uz kādu no barotavām un kārtīgi pamielojieties!

-            Ari tur es kaut ko nesaprotu, sacīja Brakena. Barotavas vienmēr ir pilnas ar ēdamo, bet es nekad neesmu redzējusi, ka brieži kaut ko nestu uz turieni. Un kur jūs to glabājat?

Skarps pameta skatienu uz Deargu.

-             Es jums jau stāstīju, viņš teica. Mēs to savācam rudenī. Briežu tēviņi glabā to mežā un naktīs, kad jūs guļat, piepilda barotavas.

-    Nē! Tā nav taisnība!

Balss atskanēja no bara aizmugures.

-            Dadzi! Alita priecīgi iesaucās un metās pie dēla. Viņa gribēja to nolaizīt.

-    Nē, mamm! Man kaut kas jāpasaka! Dadzis iesaucās, atbīdīdams mātes maigo purnu. Rannoham bija taisnība. Es gāju pie barotavas un ieraudzīju viņus pats savām acīm. Viņi to pildīja ar sienu. Dadža balss pārtapa čukstā, un klausītāji sastinga mēmā klusumā.

-    Cilvēki! Dadzis teica.

Briežumātes raudzījās viņā pārbiedētiem skatieniem.

-      Viņi liek sienam klāt garšzāles, Dadzis turpināja. Tāpēc mēs viņus nevarējām saost.

-     Pareizi! iesaucās Rannohs. Tātad tā bija dīvainā smaka, ko es tur sajutu!

Deargs pēkšņi paskatījās uz Skarpu un pamāja ar galvu.

-    Viss ir kārtībā, viņš teica, jums ne par ko nav jāuz­traucas!

-    Kāpēc jūs mums tūlīt to neteicāt? Brakena dusmīgi iesaucās.

-    Ar laiku būtu pateikuši. Taču mēs negribējām jūs no­baidīt, iekams neesat sapratušas pašas.

-    Ko sapratušas?

-     No kurienes nāk ēdiens. Herlas no dabas reizēm ir diezgan bailīgas būtnes, vai nav tiesa?

-     Mums jāpazūd no šejienes! Brakena spēji iesaucās. -Ja tuvumā ir cilvēki, mums draud briesmas!

-      Nē, nē! Skarps mierinoši iebilda. Viņi pa parku nestaigā, vismaz šajā gadalaikā ne. Tas nekad nav dzirdēts. Turklāt govīm jau nav no kā baidīties.

-    Tieši tā, Deargs rāmi piebilda. Un jūsu briedēni vēl ir pārāk jauni. Nevienam taču vēl nav ragu!

-    Ko tu ar to gribi sacīt? Brakena sastomījās.

-    Saprotiet, es negribu izteikties pārāk skarbi, Deargs sacīja, taču skaidrs, ka viņi visi reiz kļūs pietiekami pie­auguši, lai bara labā veiktu savu godpilno pienākumu Medībās…

-    Medībās? Brakena izdvesa.

Briežumātes neticīgi raudzījās runātājā, taču pamazāk sāka aptvert šausminošo patiesību.

-    Ak vai, Deargs sērīgi nopūtās, šķiet, ka es pateicu pārāk daudz! Bet gan viņas apradis ar šo domu. Mēs visi to esam pieņēmuši. Ari Baltkājis. Kam gan citam briedis vispār dzīvo, ja ne savai īstenajai sūtībai varonīgi mirt Medībās?

Dearga acis izskatījās stiklainas, un viņa skatiens izklai­dīgi un bezcerīgi vērās tālumā.

-     Mums nevajadzētu runāt par to briedēnu klātbūtnē, Skarps teica. Viņi ir pārāk jauni, lai saprastu tādu grūtu jautājumu kā Medības.

-    Stāsti vien! Šira salti noteica.

-    Lai notiek! Skarps piekrītoši pamāja ar galvu. Beigu beigās jums tikpat būtu tas jāuzzina. Tieši tā iemesla dēļ mēs esam šeit. Medību dēļ. Medībās briedim ir iespēja kal­pot baram, ātri skrienot un drosmīgi mirstot. Viņi to dara piecpadsmit vai divdesmit reizes gadā. Tas ir viss. Un nekad to nedara tad, kad briežumātēm gaidāmi bērni, vai pāro­šanās laikā. Par to viņi nes mums ēdamo, kad apkārt ir dziļš sniegs, un reizēm pat pagādā papardes no kalniem. Tāpēc baram vienmēr ir pietiekami daudz ēdamā.

-    Viņi? Brakena čukstus jautāja, jauzdama vēderā nela­bumu. Kas tie "viņi" tādi ir?

-    Cilvēki, Skarps nevairīdamies atbildēja, cilvēki, kas dzīvo meža otrā malā, austrumu pusē aiz lielajām akmens sienām. Viņi atnāk uz parku ar zirgiem un suņiem, un tad te sākas medības. Tad mums visiem ir jābēg un ikvienam briedim jāveic savs pienākums.

-    Bet tas ir briesmīgi! Brakena izdvesa, viscaur drebē­dama.

-    Briesmīgi? Tāda vienkārši ir dzīve. Parkā tā ir bijis no laika gala.

-    Bet kāpēc jūs neko nedarāt? Alita iesaucās. Kāpēc nebēgat projām?

Skarps un Deargs pavērās viņā platām acīm, taču, šķiet, nesaprata jautājumu.

-Jūs varat doties uz kalniem! Alita teica. Vienalga, kurp, tikai nepalikt šeit! Jūs varat nākt kopā ar mums.