Ugunsnesējs

Briedēnu pirmais instinkts bija bēgt projām, taču viņi atradās itin patālu no lapsas. Sastinguši viņi noskatījās, kā lapsa iznāk no meža sniegotajā dienas gaismā. Tā bija liela lapsu mātīte ar garu, gludi spīdīgu augumu un prāvu, kuplu asti.

-    Tūlīt viņi to pamanīs, Rannohs nočukstēja.

Lapsa tecēja pa sniegoto klajumu un skatījās apkārt bez jebkādām bailēm.

-    Re! Villova čukstus iesaucās. Briežu tēviņi to ierau­dzīja!

Abi tēviņi patiešām bija ieraudzījuši lapsu un pagrieza pret to ragus. Taču nākamajā brīdī briedēni ar šausmām redzēja, ka tie gluži vienkārši atkal aizgriežas prom. Lapsa tuvojās briežumātēm un briedēniem.

-    Kāpēc viņi neko nedara? Pepa izmisusi iesaucās.

-    Es nezinu, Rannohs čukstus izdvesa.

Tagad lapsa jau bija tikai zara attālumā no dambriežiem. Tā apstājās un paošņāja gaisu. Tad, spēji izlēmusi, kas da­rāms, tā metās pa kreisi pie vienas no briežumātēm, kas ar savu mazuli stāvēja mazliet atstatu no pārējiem. Kaut gan tagad vairākas briežumātes skatījās lapsai tieši virsū, šķita, ka bīstamā zvēra klātbūtne tās nemaz nesatrauc.

-    Dari kaut ko! Villova izdvesa.

-     Sargieties! Rannohs skaļi uzsauca un sāka spārdīt zemi.

Dažas briežumātes pagrieza galvas uz Rannoha pusi, taču joprojām nekustējās, un visi trīs briedēni sāka izmisīgi kliegt. Tomēr lapsa pavisam mierīgi laizīdamās tecēja uz priekšu. Briedēni pārbiedēti noskatījās, kā tā pierikšo klāt dambriežu mātei un tās mazulim.

-    Beidzot! Rannohs iesaucās, jo tagad vairākas govis bija piecēlušās kājās.

Tomēr tās nemetās bēgt, kā viņi bija gaidījuši, bet pavi­sam rāmi soļoja projām.

-    Māte tūlīt kaut ko darīs! Villova ieelsojās.

-Jā! atsaucās Pepa. Skatieties!

Briežumāte bija ieraudzījusi lapsu. Tā sāka nemierīgi dīdīties un īdēt, taču neskrēja pie sava mazuļa, kurš jopro­jām neredzēja uzbrucēju, bet pagrieza lapsai muguru un ar pakaļkājām sāka kārpīt zemi. Lapsa apstājās, un tās augums viscaur trīcēja. Tad tā lieliem lēcieniem spēji metās pa sniegu uz priekšu. Mazā briedenīte to beidzot pamanīja un pārbiedēta metās pie mātes. Taču lapsa jau atradās starp viņu un briežumāti, un telīte sastinga uz vietas. Lapsa acu­mirklī metās tai virsū. Tā dziļi iecirta zobus laupījumam kaklā un novilka to pie zemes, sparīgi purinādama nelielo galvu. Darāmais bija galā.

Lapsa ļoti lēnām sāka vilkt nekustīgo dzīvnieciņa augumu uz meža pusi. Māte apmulsusi stāvēja un brīdi mirkšķināja acis, tad mierīgi aizgriezās un aizrikšoja pie pārējiem brie­žiem, kas jau atkal sāka apmesties zemē. Nošalca zari, un lapsa bija projām.

-      Es nesaprotu! drebošā balsī sacīja satriektā Pepa. Viņi neko nedarīja! Pat nebēga projām!

-    Es arī nesaprotu, Rannohs nočukstēja. Bet viens ir skaidrs. Mums jātiek no šejienes projām!

Larna stundā briežumātes un briedēni sanāca kopā. Kad Rannohs izstāstīja Brakenai redzēto, viņa tūdaļ pasauca pārējos. Juzdama sevī mostamies jaunu spēku, Brakena saudzīgi iebīdīja briedēnus pulciņa vidū un uzmanīgi iztau­jāja par lapsu. Vienīgi Dadža nebija klāt, un, kad Alita dzir­dēja Rannoha stāstu, viņu pārņēma drudžainas bailes par savu bērnu. Visas briežumātes drīz piekrita, ka šai barā kaut kas nav tā, kā vajag, un pēc neilga pārdomu brīža ikvienai atmiņā atausa kāds dīvains atgadījums, kas piere­dzēts šeit, dambriežu vidū.

Ferna bija redzējusi, ka dambriežu mātes neliekas ne zinis par kādu jauno briedēnu, kas sapinies krūmājā, un Alita bija dzirdējusi Skarpu un Deargu savādi sarunājamies par briedēniem: esot gan labi, ka baram pievienošoties vairāki jauni bullēni. Vēl viņa bija pamanījusi: kad brie­žumātes ņem mazuļus barot, tās vispirms ļauj paēst bullē­niem, bet, ja kāda telīte pati mēģina tikt pie ēdamā, mātes sper tai ar kājām un bada ar purnu. Vienīgi nabaga Morara negribēja klausīties šajos stāstos, jo viņā virsroku bija ņēmis smagais nervu sasprindzinājums un viņa baidījās par Kveiha likteni, ja briežumātes atkal sadomātu doties ceļā. Saruna risinājās pilnā sparā, kad pēkšņi briežumātes pa­manīja, ka tām tuvojas vairāki dambriežu tēviņi. Starp tiem bija ari Skarps un Deargs, un, pienākuši tuvāk briežumā­tēm, tie sveicinādami nolieca galvas.

-    Ak vai, mīļās! Skarps nevilcinādamies teica. Briežu­mātes mums stāsta, ka jūs šeit nejūtoties laimīgas. Vai mēs varam jums kaut kā palīdzēt?

-     Jā! Brakena dusmīgi atbildēja, pārsteigta pati par savu drosmi. Jūs varat mums paskaidrot, kāpēc šodien vienu no jūsu mazajiem aiznesa lapsa, bet briežu tēviņi neko nedarīja, lai viņu glābtu!

-Jā, es dzirdēju par šo gadījumu, Skarps nopietni palo­cīja galvu. Nudien, ļoti nepatīkami. Bet tā diemžēl dzīvē gadās.

-     Kāds no jums taču varēja iejaukties un to novērst! Brakena iesaucās.

Skarps un Deargs jautājoši saskatījās.

-    Droši vien, Deargs teica, taču tēviņi neredzēja vaja­dzības to darīt. Galu galā tā taču bija tikai briežu meitene.

-    Tikai briežu meitene? Brakena iekliedzās.

Brieži neizpratnē paskatījās uz viņu.