Ugunsnesējs

Deargs paziņoja, ka atnācēji droši drīkstot staigāt visur, kur uzturas dambrieži, un ēst tik daudz, cik vien spēj apēst. Līdz ritam briežumātes jau juta lielu labvēlību pret svešo baru un sākotnējās bailes bija gandrīz pagaisušas. Brieži izskatījās tik labi paēduši, it kā pašlaik būtu vasaras vidus. Iemesls tam acīmredzot bija prasme iekrāt ēdamo ziemai. Šāds paņēmiens nebija pazīstams nevienā citā briežu barā, un briežumātes drīz atklāja, ka šur tur parka malās stāv vairākas prāvas siena un garšzāļu kaudzes.

Šajā vakarā briežumātes un briedēni klīda starp dam­briežiem, mēģinādamas ar tiem sadraudzēties, atpūsties no ceļojuma un atgūties no trieciena, ko sagādājis Brēkas zaudējums. Tā pagāja trīs saules, un drīz viņi jutās atspir­guši un jauna spēka pilni. Arī Kveihs sekmīgi atveseļojās, un Morarai, kas viņu baroja, piens kļuva arvien treknāks un deva arvien vairāk sāta briedēnam, kas gulēja viņai pie sāniem. Arī Dadzis izskatījās atspirdzis, un drīz kāds jau­nums pildīja viņu ar nebijušu lepnumu. Viņam uz pieres parādījās divi mazi, spalvaini izciļņi. Tie bija aizmetņi, kas nākamajā gadā kļūs par pirmo ragu pamatni.

Tomēr no Baltkāja brieži neko vairāk neuzzināja, un Bra­kena modri vēroja Rannohu. Briedēns dīvainajai barībai pat nepieskārās. Kādu dienu, kad viņš ganībās grauza zāles paliekas, pie viņa pienāca Bankfuts, Dadzis un Teins.

-    Sveiks, Rannoh! Teins teica. Tu izskaties tāds ne­mierīgs. Kas tev noticis?

-    Ek, nekas, Rannohs atbildēja, kašņādams sniegu.

-   Bet tu gandrīz neko nerunā jau trīs saules no vietas, pikti sacīja Dadzis.

-    Bs vienkārši domāju, Rannohs atbildēja, un man šeit nepatīk.

-    Kāpēc ne? Man šeit liekas pavisam laba dzīve!

-Jā, Bankfuts piekrita. Te vismaz ir d-d-daudz ko ēst.

Bankfuts atkal bija sācis redzami apvelties.

-   Es to nevaru izskaidrot. Man vienkārši ir tāda jušana, un viss, Rannohs teica.

-    Atkal jau tava īpašā jušana, vai? Dadzis dzēlīgi no­prasīja.

-Jā. Mana īpašā jušana. Kā liekas tev, Tein?

-    Ek, nezinu. Man liekas, ka viss ir labi. Daudz ēdamā. Bet viens gan traucē.

-    Kas? Rannohs dedzīgi jautāja.

-   Kā lai to saka… Šeit vienkārši ir ļoti garlaicīgi, vairāk nekas. Vai esi ievērojis, kādi ir viņu jaunie brieži? Nekad neko nedara. Nepazīst nekādu jautrību. Mēs ar Bankfutu vakar aicinājām dažus no viņiem mežmalā parotaļāties, bet viņi tikai blenza. Man šķiet, viņi nezina, ko nozīmē rotaļāties.

-    Es saprotu, par ko tu runā, Rannohs piekrita. Tādi viņi ir visi. Drausmīgi rāmi. Pat briežu tēviņi. Un vēl kas. Vai esat pamanījuši, cik viņiem maz briežu tēviņu?

-   Un viņiem ir savādas acis, Teins čukstus teica. Man no tām metas bail!

-    Izbeidz! uzsauca Dadzis, pēkšņi pavērsdamies pret Rannohu. Tā ir tikai tava vaina! Tu vienmēr sagādā citiem nepatikšanas, Rannoh! Tu un tava ērmīgā zīme uz pieres! Mums tevis dēļ vajadzēja aiziet no bara, un tagad tu laikam gribi, lai ejam prom arī no šejienes. Beidzamās muļķības! Man te patīk, un tu tā runā tikai tāpēc, ka visu laiku gribi būt uzmanības centrā. Tu gribi būt kaut kas īpašs! Tad zini: es nedomāju klausīties tevī!

Dadzis apsviedās apkārt un aizrikšoja pie mātes.

-     Varbūt mums tomēr derētu uzmanīties, Rannohs teica, noskatīdamies pakaļ Dadzim. Ko domā pārējie brie­dēni?

Ne Teins, ne Bankfuts pārējos daudz nebija redzējuši. Viņi nolēma ar tiem aprunāties un satikties Larna stundā pie viena no jaunajiem bērziem. Teins un Bankfuts kopā aizskrēja atpakaļ, bet Rannohs devās uz meža pusi. Pēkšņi viņš izjuta vilinājumu doties meža iekšienē, tomēr sāka rikšot gar ziemeļu malu, lūkodamies, vai neieraudzīs abas dvīnes, un kavēdamies domās. Briedēns izjuta atvieglojumu, ka vismaz bijusi izdevība uzticēt savas raizes draugiem.

Apmetis līkumu kādam koku pudurim, Rannohs ierau­dzīja Pepu un Villovu blakus dambriežu pulciņam. Briežu­mātes un briedēni gulēja sniegā. Fernas tuvumā nebija, jo dambriežu vidū bija divi tēviņi un viņa jutās pārliecināta, ka droši var atstāt bērnus, lai aizietu pamieloties ar gardo sienu.

-    Sveikas! Rannohs uzsauca. Es jūs meklēju!

Dvīnes draudzīgi atņēma sveicienu, un Rannohs izstās­tīja viņām par norunāto tikšanos un dažos vārdos uzticēja savas bažas.

-     Es gan domāju, ka tur nav nekā nopietna, viņš pēc iespējas možāk sacīja. Tomēr sanāksim kopā, lai varam kārtīgi izrunāties!

Viņi trijatā devās projām no dambriežu pulciņa, bet tad Rannohs piepeši sastinga uz vietas. Tramīgi mirkšķinādams acis, viņš lūkojās visapkārt.

-    Kas noticis, Rannoh? Villova jautāja.

-     Briesmas! Rannohs tūlīt atbildēja. Viņš gaisā bija sajutis svešādu smaku.

Dvīnes satrauktas paskatījās apkārt, bet dambrieži gu­lēja pilnīgā mierā, un tēviņi, šķiet, neko nebija saoduši.

Rannohs pagriezās un paskatījās uz meža pusi. Visi trīs briedēni bailēs sastinga. Krūmi nočabēja, un starp lapām piepeši parādījās lapsas galva. Tikai viena koka garums šķīra to no rāmi gulošajiem dambriežiem.