Ugunsnesējs

Brakena un pārējie brieži vēroja Rannohu no kraujas, un viņu sirdis bailēs neganti dauzījās. Taču, kad briedēns bija ticis tālāk par pusceļu, viņš kļuva arvien mierīgāks un dārdošais troksnis ausīs mitējās. Viņš pat izjuta pacilātību un, pārvarējis bailes, arvien veiksmīgāk izmantoja citas maņas. Rannohs sāka iet arvien ātrāk un gandrīz pārgāja rikšos. Taču tad, kad viņš jau bija pavisam netālu no otra krasta, atskanēja skaļš brīkšķis.

Tilts viscaur pamatīgi nodrebēja, un Brakena un Brēka šausmās sarāvās, redzēdamas Rannohu paslīdam. Viņā tilta galā viens dēlis bija satrūdējis, un Rannoha kāja bija izgā­jusi taisni tam cauri. Ar ķermeņa priekšdaļu briedēns smagi atsitās pret tiltu un spēji pavēlās sānis, un tikai zemā virve un sadilušās šķiedras, kas karājās no tās lejup līdz klintīm, pasargāja viņu no kritiena. Rannohs rāvās ārā, ar priekš­kāju nagiem izmisīgi cenzdamies tverties tilta dēļos.

Kad Rannoha augums atspiedās pret zemo virvi, viņš redzēja, ka lielie stabi tilta galā nodreb. Taču beidzot viņš bija drošībā. Pretējais krasts bija sasniegts.

-    Vareni, Rannoh! Bankfuts gavilēdams uzsauca no otras puses.

-   Nāciet! Rannohs elsodams atsaucās. Tas ir pavisam viegli!

Nākamais tiltu izmēģināt devās Bankfuts, un tūlīt aiz viņa gāja Kanispa. Sasniedzis ielūzušo vietu, mazais, resnais briedēns sāka nevaldāmi trīcēt, bet Rannohs no krasta ar saucienu viņu uzmundrināja, un Bankfuts sasparojies pār­lēca bīstamajam posmam un metās pretī draugam. Nāka­mās gāja Ferna kopā ar Pepu un Villovu, tad Morara ar Kveihu, pēc tam Šira un Teins, Alita un Dadzis un visbeidzot Brēka un Brakena. Izskatījās ļoti neparasti, kā briežumātes ar saviem mazuļiem šķērso plato, dziļo aizu, un vecā Brēka, nokļuvusi otrā krastā, atviegloti nosprauslojās.

-    Es esmu krietni par vecu, lai ielaistos tādās dēkās! viņa smagi elsoja. Savā mūžā neesmu piedzīvojusi tādu izbīli! Un tomēr man izdevās!

-    Varbūt tas bija veltīgi, pēkšņi sacīja Morara. Ska­tieties!

Brēka apsviedās apkārt un ieraudzīja pretējā krastā stā­vam dreiliešus. Tie pulcējās pie aizas malas, un vadonis, nolaidis ragus lejup, devās uz tilta pusi.

-    Ko lai mēs tagad darām? jautāja Kanispa.

-    Es zinu! Rannohs iesaucās.

Briedēns pieskrēja pie viena no tilta stabiem, pie kura bija piestiprināta zemākā virve. Viņš sāka ar galvu sparīgi sist un belzt pa stabu.

-    Ko viņš dara? Brakena nesaprata.

-    Ejam Rannoham palīgā! iesaucās Brēka.

Govis sāka spert un sist pa visiem tilta stabiem, un tie arvien vairāk izļodzījās no vietas. Dreilieši jau bija tikuši gandrīz līdz pusceļam, bet tad tie apstājās, jo tilts bīstami šūpojās un raustījās. Lēnām, soli pa solim, tie sāka atkāpties, un dažs gandrīz pārkrita tilta malai. Atskanēja džinkstošs troksnis, un viens no labās puses stabiem izgāzās no vietas. Tajā pašā brīdī pārtrūka zemākā virve, un tūlīt pēc tās sāka trūkt arī visas pārējās virves, vēzēdamās un mētādamās tukšumā virs bezdibeņa. Pēdējais dreilietis tik tikko bija paguvis atgriezties krastā, kad tilts ar dārdošu troksni sa­lūza un nogāzās aizā.

Briedēni gavilēja, bet tēviņi pretējā krastā nikni sprausloja un kārpīja kājām zemi.

-     Labi, sievas, šoreiz jūs izsprukāt! uzsauca dreiliešu vadonis. Dariet, ko varat! Mēs atradīsim apkārtceļu un drīz vien jūs panāksim!

To teicis, viņš dusmīgi aizgriezās un veda briežu baru pa nogāzi atpakaļ lejā.

Briežumātes pretējā aizas pusē nezināja, kur dēties aiz prieka. Briedēni bija saskrējuši ap Rannohu un apbēra viņu gaviļu saucieniem un cildinājumiem. Pat Villova pasmaidīja, kad Rannohs paskatījās uz viņu. Briedēns laimīgi pasmaidīja pretī. Vēl neapjausta iemesla dēļ viņš izjuta jaunu lepnumu par ozollapas zīmi uz savas pieres.

6 Cilvēks

Te krauklis salkst, bet pacietīgais briedis Aug meditēju priekam.

T. S. Eliots. "Rannoha tīrelis pie Glenko ielejas"

Savu pirmo īstās brīvības nakti briežumātes ar mazuļiem pavadīja gravā pie tilta. Laiks joprojām bija stindzinoši auksts, tomēr šeit kaut cik varēja patverties no vēja un tīrā, vēsā upe ļāva pēc sirds patikas apmierināt slāpes. Briedēni jutās pacilāti. Sasprindzinājuma žņaugi, kas vēl nesen bija visus turējuši savā varā, satrūka tikpat zibenīgi kā tilta virves, un tagad mazie priecīgi ļāvās sarunām un rotaļām. Viņi sāka cits citu iztaujāt, un Rannohs, Teins un Bankfuts izturējās kā dienas varoņi.

Pepa nemitējās izvaicāt Rannohu par zīmi uz viņa pieres, kas viņai likās apbrīnojami skaista, un, kaut gan Rannohs neko daudz par to nezināja pateikt, Bankfuts nebeidza iz­klaidēt pārējos ar stāstu par to, kā Rannohs pie upes viņam palīdzējis un kā viņš atradis ceļu no meža atpakaļ uz pļavu. Taču, klausoties sarunas par Mājvietas ieleju, Kveihs kļuva grūtsirdīgs, un pēc kāda laika arī pārējos briedēnus pār­ņēma nomāktība acīmredzot tuvojās gulētiešanas laiks.