Ugunsnesējs

Briežumātes, ciešā pulciņā sagājušas, vēl kavējās sarunās. Visas jutās ļoti nogurušas gan bailes, gan atslābums, gan pats ceļojums bija darījuši savu. Kanispai bija ievainota priekškāja, un Morara jutās kā dzīvs nervu kamols, tomēr pirmo reizi pēc trim saulēm briežumātes vismaz jutās dro­šībā. Arī viņām būtu vajadzējis doties pie miera, taču viņu prātus aizvien vēl nodarbināja notikumi pie tilta un Ran­noha loma tajos. Pirmā par to sāka runāt Alita.

-             Vai zināt, es ticu, ka viņš patiešām sarunājās ar to kraukli, viņa čukstus teica, domīgi košļādama gremokli.

-    Pravietojums? jautāja Šira.

-    Muļķības! Brēka tūdaļ atmeta.

-            Pravietojums vai ne, bet šim briedēnam nudien piemīt kaut kas īpašs, teica Ferna.

-Jā, un jāatzīst, ka tā baltā zīme patiešām ir ļoti savāda, ar bailēm balsī piebilda Morara.

Brakena satraukta paskatījās uz pārējām, jo kopš tā vakara, kad viņa bija zaudējusi savu jaundzimušo, viņas galvenā rūpe bija pasargāt Rannohu un paslēpt to no iespē­jamas nelaimes. Kanispa redzēja Brakenas acis bailes.

-             Taisnību sakot, es tādiem pravietojumiem neticu, viņa klusi teica, bet, ja ozollapas zīme uz briedēna pieres nozīmē, ka viņu sargā Herne, tad tā var būt tikai svētība.

Spēcīga vēja brāzma apmeta loku gravai un tik dobji iegaudojās starp kokiem, ka briežumātes, izdzirdušas Her­nes vārdu, nodrebēja.

-             Blēņas un pasakas! Brēka enerģiski noteica. Tie ir vakara stāsti mazuļiem, nevis saprātīgiem briežiem. Turklāt tanī Pravietojumā runāts par samainītu briedēnu, par mīteni, bet Rannohs nav nekāds mītenis!

Viņa pameta satrauktu skatienu uz Brakenu. Brēka jau bija nolēmusi: jo vairāk viņa atklās par notikumiem tajā briesmīgajā naktī, jo vairāk tikai izbiedēs pārējās govis.

-Turklāt kāds mums no tā labums? Ja mēs pļāpāsim par visādiem pravietojumiem, diez vai citi bari gribēs mūs pie­ņemt. Jābeidz par to spriedelēt!

Briežumātes piekrītoši pamāja un paskatījās uz saviem aizmigušajiem mazuļiem.

-             Bet ir vēl kas, nočukstēja Brakena, un viņas balsī skanēja bailes. Tas tilts… Vai jūs tur kaut ko nesaodāt?

Brēka nopietni paskatījās atpakaļ.

-   Jā, mīļā. Mēs atrodamies tuvu cilvēkam.

Pēc tam briežumātes apklusa, un ari viņas drīz likās

gulēt un ieslīga miegā, līdz visapkārt atausa skaidrs, salts rīts. Tad pulciņš devās uz ziemeļrietumiem, atstājot ieplaku aiz muguras. Ceļš vienmērīgi veda lejup, koki pakāpeniski izzuda, un drīz brieži attapās šaurā ielejā, apvidū starp lēzeniem pakalniem. Šeit sniega kārta bija plānāka un iet uz priekšu būtu daudz vieglāk, ja vien bēgļiem nerastos grūtības ar ēdamo. Tikai Kveihs un Pepa joprojām pārtika no mātes piena, bet pārējie briedēni jau bija paaugušies, un viņiem vajadzēja pamatīgāku barību. Koki bija palikuši aizmugurē, tāpēc vairs nebija iespēju zaros meklēt ogas vai grauzt mizu, un brieži daudz laika pavadīja, kārpīdami un rakdami sniegu, lai sameklētu kādu zāles stiebru, taču tas mazumiņš, ko izdevās atrast, bija nepietiekams un bez­garšīgs un daudz labuma nedeva.

Pēc Brēkas ierosinājuma divas briežumātes devās gabalu pa priekšu, lai izlūkotu ceļu, un ik pa laikam atgriezās pa­stāstīt, ko redzējušas. Briežumātes jutās diezgan savādi, veikdamas Izlūkotāju lomu. Briedēni gāja visi vienā pulkā, un mātes norobežoja tos no sāniem; vienīgi Kveihs visu laiku turējās blakus Morarai. Tuvojās Larna stunda, un pul­ciņš jau gandrīz bija sasniedzis ielejas galu, kad Brēka pēk­šņi visus apturēja. Ferna un Šira, kas bija aizsūtītas izlūkot ceļu, strauji rikšoja atpakaļ viņiem pretī. Brieži tūlīt pama­nīja viņu acīs bailes.

-    Kas tad nu? Kas noticis? jautāja Brēka.

Pirmā sāka runāt Šira, cīnīdamās pēc elpas, kas plūda asiem, saraustītiem vilcieniem.

-    Tur, augšā! Ferna tos saoda pirmā, un pēc tam es vienu redzēju! Tur augšā ir cilvēki!

Jaunā ziņa lika pulciņam saspiesties cieši kopā. Ferna katrā ziņā gribēja pierunāt visas mesties atpakaļ, taču Brēka bažījās, ka dreilieši varētu būt atraduši gravai apkārtceļu. Viens bija skaidrs: tepat uz vietas ilgi palikt nedrīkstēja. Brēka ierosināja uzkavēties gravā līdz pustumsai un tad mēģināt apiet cilvēkiem ar līkumu. Tā nu pulciņš nogaidīja, līdz to ietin biezējošā krēsla, tad sāka virzīties uz austru­miem un devās ārā no lēzenās ieplakas, iedams klusu un visu laiku ieklausīdamies visapkārt.

Tomēr Brēka bija nepareizi izvēlējusies ceļu: lai gan Šira patiešām ieplakas galā bija redzējusi cilvēku nevis pieau­gušu vīrieti, bet zēnu, kas svieda oļus pret akmeņu krā­vumu, ari šo cilvēku mājokļi atradās vairāk uz austru­miem, kur kalni ieskāva nelielu ezeru. Brieži tos saoda pārāk vēlu, jo vējš pūta no rietumiem, nesdams pavardu un mājokļu smaržas projām no viņu jūtīgajām nāsīm. Alita apstājās pirmā un, sasniegusi lēzenā kalna virsotni, ko pul­ciņš grasījās šķērsot, izbailēs sarāvās. Pārējie brieži pienāca viņai no aizmugures un, paskatījušies ielejā, izbīlī sastinga.