Ugunsnesējs

-    Man pateica krauklis! Rannohs moži atsaucās.

Daži briedēni ieķiķinājās, un Brakena saudzīgi nolaizīja savu mazuli.

-Jā, protams, tev pateica krauklis, viņa laipni sacīja, domādama, ka Rannohs atkal redzējis kādu savādu sapni. Bet neraizējies, Brēka zina vislabāk!

-    Bet mamm! Man patiešām to pateica krauklis!

Briežumātēm nebija laika uzklausīt Rannohu, un tās ar

Brēku un Brakenu priekšgalā sāka spraukties cauri kokiem. Mežs pamazām kļuva klajāks, un uz priekšu varēja tikt samērā ātri. Koki kļuva arvien retāki, un ceļš veda augšup, tāpēc bēgļi labi varēja pārredzēt gan noieto, gan iecerēto taku. Priekšā pletās plata klaja josla, un aiz tās atkal sākās mežs, kas auga uz ļoti stāvas nogāzes. Brēka veda briežus uz klajās joslas pusi, bet tad Ferna aizmugurē iesaucās:

-    Ātrāk atpakaļ lejā! Tur mežā kaut kas kustas!

Brēka un Brakena paskrējās atpakaļ paskatīties, un Brēka nopietni pamāja ar galvu. Ari viņa bija pamanījusi kaut ko pazibam koku starpās. Viņiem tuvojās kāds briedis, un, kaut gan tas vēl bija tālu, varēja redzēt, ka dzīvnieks skrien pilnos aulekšos.

-     Skriesim turp! Brēka pačukstēja. Pāri tam klaju­mam! No augšas būs vieglāk redzēt, kas tas ir.

Briežumātes metās uz atklāto piekalnes joslu, un brie­dēni rikšoja līdzi, cik ātri vien spēdami. Bariņš sasniedza attālo mežu, paslēpās starp kokiem un apstājās, lai paska­tītos atpakaļ. Briedis tuvojās ātri. Bēgļi jau gribēja skriet tālāk, bet Brakena tos pēkšņi apturēja.

-    Pagaidiet! viņa iesaucās. Man šķiet, ka tā ir govs!

-    Tev taisnība, mīļā, sacīja Brēka. Un viņa nav viena. Viņai blakus ir telēns.

-     Bankfuts! Rannohs sajūsmināts iesaucās. Tie ir Bankfuts un Kanispa!

Kad Kanispa ar Bankfutu sasniedza atklāto joslu, pārējais pulciņš bija jau pagājies tiem pretī līdz tālākā meža malai. Teins un Rannohs, sajūsmā lēkādami, sagaidīja pieskrienam aizelsušos Bankfutu.

-     Mīļie, kā jums izdevās tikt projām? Brēka iesaucās. Mēs domājām, ka esam jūs pazaudējuši!

-    Nav laika runāt! Kanispa izdvesa. Viņi dzenas mums pakaļ. Skrien šurp pa mežu! Mums ar Bankfutu bija viegli atrast sniegā jūsu pēdas. Un dreiliešiem tāpat. Kad bijām tikuši līdz mežam, mēs viņus tālumā pamanījām. Tagad viņi vairs nevar būt gabalā! Ko lai mēs darām?

-    Skaidrs, kas jādara, mīļie! Brēka iesaucās. Jāskrien! Un cik aši vien kājas spēj nest!

Briežumātes un briedēni visi kā viens pagriezās un metās augšup pa mežoto, stāvo piekalni. Viņi kāpa ātri, klupdami un krizdami, taču virzīšanās uz priekšu bija lēna. Pie liela, apsniguša klintsbluķa, kas pārtrauca reto mežaudzi, viņi apstājās un paskatījās atpakaļ. Briedēni sāka bailēs drebēt. Zemāk, atklātajā joslā, stāvēja trīs briežu tēviņi, skatīda­mies apkārt un ošņādami gaisu. Brēka pazina, ka tie ir dreiliešu kapteiņi. Tad no meža iznāca vēl viens briedis, pēc tam vēl un vēl viens, līdz klajumā stāvēja vismaz divpa­dsmit dreiliešu, sirdīgi kārpīdami zemi un cenzdamies saost savus upurus.

Briežumātes metās uz priekšu gandrīz kā aklas, joņo­damas un līkumodamas starp kokiem, un apstādamās tikai tik daudz, lai palīdzētu saviem briedēniem. Pepa bija izmi­sumā, un Bankfuts, gan cenzdamies turēties līdzi Ranno­ham, smagi elsoja. Zeme šeit bija akmeņaina, un irdenā smilts starp oļiem slīdēja zem kājām, jūtami palēninot skrē­jienu. Koki atkal kļuva retāki, un tas būtu bēgļiem palīdzējis, taču sniega kārta šeit, ievērojami lielākā augstumā, bija biezāka un apledojusi, tāpēc briežiem slīdēja kājas. Pulciņš jau sāka zaudēt spēkus, bet tad Rannohs piepeši apstājās.

-    Kas tad tas? viņš čukstus jautāja.

Ari briežumātes bija to dzirdējušas, un tagad visi, cieši saspiedušies bariņā, ieklausījās. Sāka krēslot. Kaut kur no augšas starp kokiem šurp plūda šalcošs troksnis. Tas atgā­dināja vēja brāzmas.

Rannohs un Teins metās briežumātēm līdzi, un viņi, smagi elsdami, sasniedza attālo koku rindu. Tur viņu priekšā pavērās skats, kas laupīja visas cerības. Brieži stāvēja kalnu grēdas virsotnē, kur zeme piepeši izzuda, pārtopot stāvā kraujā un dziļā gravā. Aiza pletās vismaz trīs koku platumā, un brieži bailēs atkāpās, raudzīdamies uz nepārvaramo dziļumu. Lejup stiepās stāva, gluda akmens siena, un aizā mutuļoja strauja, neganta upe, dārdēdama pār milzīgiem akmeņiem, kas vietvietām slējās no ūdens visā gultnes garumā. Ceļš uz priekšu te bija pilnīgi neiespējams.

-    Ko nu lai dara? ieelsojās Šira, izmisusi lūkodamās pāri milzīgajam tukšumam.

Pat Brēkai trūka padoma.

-    Drīz vien viņi mūs panāks! izdvesa Brakena.

-    Manas mazās! iesaucās Ferna, skatīdamās uz Pepu un Villovu, kas mēģināja lūkoties pāri kraujas malai.

Brīdi briežu pulciņš satraukti mīņājās uz kalnu grēdas, un tad atkal ierunājās Brēka:

-   Brakena, ņem līdzi Rannohu un paejiet atpakaļ paska­tīties, vai dreiliešiem nevar apiet no aizmugures pa kādu

ceļu gar meža malu! Pēc brīža viņa klusākā balsī piebilda: Mēs, pārējie, iesim atpakaļ un padosimies viņiem.

-    Nē! Brakena iesaucās.

-    Mīļā, tā ir vienīgā izeja. Mēs esam pazuduši. Skatieties!