Ugunsnesējs

Nākamā diena atnesa sliktāku laiku. Pār kalniem pūta stindzinošs vējš, un, kaut arī nesniga, tas daudz nepalī­dzēja, jo brāzmu mutuļi uzvandīja no zemes sasnigušo kārtiņu un svieda to briežiem sejā, apgrūtinot iešanu. Kanispa sāka klibot, un Kveihs savārga arvien vairāk. Arī pārējie briedēni jutās izsalkuši un nelaimīgi, un Brēka sāka klusībā nopietni raizēties, kur atrast ēdamo, kaut gan skaļi to nesacīja.

Rannohs, Bankfuts, Teins, Dadzis un dvīnes turējās kopā, un kādu laiku Teins lika pārējiem kaut cik piemirst ceļa grūtības, stāstīdams pašsaceiētu stāstu par Rannohu. Jauno briedēnu tas mulsināja, it īpaši Villovas dēļ, un viņš vairāk­kārt mudināja Teinu apklust.

Vēlu pēcpusdienā briedēni sapņoja par vasaras pļavām un leknu zāli, par jebko, kas spētu novērst domas no aukstuma un slapjuma. Visapkārt pletās tikai kails, kalnains apvidus, kalni kļuva arvien augstāki, koki te vairs neauga un pāri brāzās neganti vēji. Debesis bija pilnīgi skaidras, pret vakaru aukstums vēl vairāk pastiprinājās un briežu­mātes pārņēma arvien nopietnākas bažas.

-   Mums jāatrod kāds patvērums, Brēka čukstus sacīja Brakenai, kad bariņš sāka kāpt kalnā, kas bija stāvāks nekā iepriekš šķērsotā augstiene, citādi līdz ritam mēs neviens vairs neizdzīvosim. Paskaties uz Kveihu viņš tik tikko velk kājas!

-    Es zinu, Brakena atbildēja. Varbūt tur, aiz šī kalna, būs koki. Tā ir mūsu lielākā cerība.

Taču, kad brieži sasniedza kalna galvu, viņiem pavisam sašļuka dūša, jo priekšā pavērās tāda pati aina kā iepriekš kalni zem sniega segas un neviena koka. Tālākais apvidus bija vēl klajāks un vairāk atsegts vējiem. Briedēni spiedās kopā, meklēdami siltumu, un brāzmas kalna virsotnē kauk­damas un svelpdamas riņķoja viņiem apkārt.

-    Kveihs vairs nevar paiet, Morara izmisusi teica. Man jāatrod viņam vieta, kur apgulties!

-     Jā, Morara, Brēka saudzīgi atbildēja un paskatījās atpakaļ uz briedēnu, kas stāvēja blakus Pepai un Villovai. Viņa mazās kājas neganti drebēja.

-    Iesim atpakaļ lejā un apmetīsimies kalna aizvēja pusē! viņa ieteica.

Taka, pa kuru brieži bija kāpuši kalnup, bija atklāta un nebija sargājusi no vēja, tāpēc Brēka nolēma paieties vēl mazliet uz priekšu, lejup pa nogāzi, uz kuras viņi tagad bija nokļuvuši, cerībā kaut kur zemāk atrast brāzmām ne­pieejamu vietiņu. Bet, kamēr brieži svilinošajā vējā gāja uz priekšu, Teins piepeši sajuta sniegā zem kājām kaut ko cietu un pasauca māti paskatīties. Tas bija plakans taisn­stūrveida akmens, pamatīgi laikazoba nodeldēts un pa pusei paslēpies sniegā, tomēr pēc apveidiem pārāk precīzs, lai to noturētu par dabas veidojumu.

-    Cilvēks? Brakena satraukta jautāja.

Brēka pamāja ar galvu.

Tālāk Teins atrada vēl vienu akmeni, tad vēl vienu un pēc tam skaļi iesaucās, pamanījis veselu akmeņu kaudzi. Brieži piegāja tam klāt un nākamajā brīdī ieraudzīja klintī izcirstu platu četrstūrveida alu ar akmens sienām. Briežu­mātes satrauktas sāka atkāpties.

-   Mums jāsteidzas projām no šejienes! Brēka iesaucās.

-    Pagaidi! Brakena teica, ošņādama gaisu. Vai jūti?

-    Ko tad? Brēka jautāja, cenzdamās kaut ko saost.

-    Tur jau tā lieta! Neko. Nekādas smakas te nav! Itin nekā.

Ari pārējās briežumātes sāka apošņāt akmeņus un drīz vien secināja, ka Brakenai taisnība. Ja šo te bija veidojis cilvēks, tad tas noticis pirms daudziem gadiem. Brakena paskatījās uz Brēku, kurai prātā bija tāda pati doma.

-    Patvērums, viņa nočukstēja.

Pa plakanajiem akmeņiem, uz kuriem briežumātes un briedēni bija nejauši nokļuvuši, tie uzmanīgi nokāpa lejā plašajā klints padziļinājumā. Tur bija lielisks patvērums no saltā vēja, kas tagad gaudoja viņiem virs galvas, un, kaut gan zemi klāja sniega kārta, jo jumta virs galvas nebija, briežiem drīz kļuva daudz siltāk. Viņi sagūlās cieši cits pie cita un klausījās puteņa troksnī, razdami dīvainu mierinā­jumu klintīs, cietajā zemē un neierastajā apkaimē. Pēc kāda laika vējš pieklusa un visapkārt iestājās pilnīgs klusums, salts un savāds, gandrīz pārdabisks zem milzum plašajām, melnajām, zvaigžņu piekaisītajām debesim, kurās raugoties mazajiem briedēniem reiba galva.

-    Mamm, čukstus jautāja Pepa, dvašai pārvēršoties saltos garaiņos, no kurienes rodas zvaigznes?

-   Zvaigznes, mana mazā? Ferna atjautāja, paceldama zīdaini spīdīgo purnu pret debesīm. Zvaigznes ir Herlu dvēseles. Kad brieži nomirst, Herne tās paņem un ar saviem lielajiem ragiem uzmet nakts debesīs, kur tās paliek, ap­mirdzēdamas visu Leru pasauli.

-   Vai Zvaigžņubriedis ari ir tur augšā? jautāja Teins, sagrozīdamies pie Fernas sāniem.

-Jā, Tein, Ferna atbildēja. Vai redzi to lielo zvaigžņu joslu, kas stiepjas pār debesīm un kur zvaigznes izskatās gluži kā mežs?

Visi briedēni vērīgi palūkojās augšup un piekrītoši pa­māja, vienīgi Kveihs, cieši aizmidzis, gulēja pie Moraras sāniem.

-    Nu, lūk, tas ir Zvaigžņubrieža bars, Ferna teica. Un, ja jūs ciešāk ielūkosieties tur, tai vietā, kur vienkopus sa­pulcējušās lielās zvaigznes, varbūt saskatīsiet ragus un auguma aprises… tas ir varenais briedis, kas viņus sargā.