Ugunsnesējs

Kad Rannohs pienāca tuvāk, putns mitējās plivināt spār­nus un vērīgi nopētīja viņu mazām, zibošām actiņām, grozīdams garo, smailo knābi te uz vietu, te otru pusi.

-     Nu, ko tu tā skaties? Ko skaties? Krā! Krā! putns noprasīja, klikstinot knābi.

-    Lūdzu piedošanu! sacīja Rannohs. Es tikai gribēju zināt, vai tev kas nekait.

-    Vai izskatās, ka nekait? Krā! Krā! Vai tev tā izskatās?

-    Nē, Rannohs pieklājīgi atbildēja. Neizskatās vis.

-    Nu tad nestāvi un nebrīnies! Nebrīnies! Krā! Krā! Dari kaut ko! Dari! putns ērcīgi uzsauca.

Rannohs piegāja tuvāk pie kritušā koka stumbra un tad saprata, ka tur nav tikai viens, bet gan divi stumbri un putna kāja iesprūdusi spraugā starp abiem. Kad vārna bija nolaidusies uz viena no stumbriem, lai nomedītu kādu se­višķi sulīgu kukaini, otrs stumbrs bija pieripojis cieši klāt, iespiežot putna kāju lamatās.

-    Es vairs nevarēšu staigāt! Krā! Krā! putns ķērca. Vairs nekad! Vairs nekad! Pasteidzies taču!

Rannohs nolieca galvu un sāka stumt nost vienu no kritušajiem kokiem. Pēc krietnas piepūles un vairākiem mēģinājumiem stumbrs sāka šūpoties un izkustējās no vietas tik daudz, lai putnam izdotos atbrīvot kāju no sprosta un pacelties gaisā, spalvām birstot uz visām pusēm. Pēc tam tas nolaidās zemē netālu no Rannoha un sāka neveikli lēkāt, sāpīgi ķērkdams, čerkstēdams un kla­binādams knābi. Tad pēkšņi tas pieklunkuroja Rannoham klāt un ieurbās briedēnā ar melni spīdīgu un ļoti aizdomīgu skatienu.

-    Ko tu teici? Ko tu teici? putns noprasīja.

-    Es? Kā tā, ko teicu? Es neko īpašu ne…

-       Man likās, putns ieķērcās, gandrīz atkal paceldamies gaisā, ka tu runāji ar mani! Kaut kas nedzirdēts! Krā! Krā! Kur tu to iemācījies?

-   Ā, nekur! Tas notika pats no sevis, Rannohs atbildēja.

-       Muļķības! vārna atsaucās. Nestāsti blēņas! Un vis­pār! Ko tu vispār te dari? Krā!

-      Esmu šeit kopā ar draugiem, Rannohs atbildēja. Mēs bēgam.

-        Bēgat. Krā! Krā! Bēgat. Tātad tu esi no tā bara, kas skrien uz ziemeļiem? Kāpēc jūs gribat bēgt?

-       Redzi, dreilieši… Rannohs iesāka un jau gribēja stāstīt kaut ko no saviem piedzīvojumiem, taču putns pēkšņi zau­dēja interesi un, pacēlies spārnos, uzlaidās koka zarā. No­tupies tas sabužināja spalvas un pēc tam paskatījās lejup uz jauno briedēnu ar vēsu skatienu.

-    Kā tevi sauc?

-    Rannohs. Un tevi?

-       Mani? Krā! Krā! Krā! atsaucās putns, kura īstais vārds patiešām bija Krā un tāpēc to vienmēr bija grūti ieskaidrot citiem.

-       Priecājos iepazīties! Rannohs atbildēja. Es vēl ne­kad neesmu iepazinies ar vārnu.

Putns atkal pacēlās no zara un nolaidās lejā blakus Ran­noham.

-       Kā tu mani nosauci? tas ieķērcās. Par vārnu? Par pretīgu, alkatīgu, viltīgu vārnu? Kā tu to uzdrīkstējies?

-    Bet vai tad tu neesi vārna?

-    Nē, neesmu un priecāšos, ja tu nebūsi tik nekaunīgs!

-       Piedod! Rannohs teica, nospriedis, ka šis putns patie­šām ir ļoti rupjš. Bet kas tad tu esi?

-       Kas es esmu? Kas esmu? Krā! Krā! putns atsaucās, cienīgi staigādams turp un atpakaļ. Skaidrs, ka es esmu krauklis!

-     Ak tā! sacīja Rannohs, kurš nekad nebija redzējis kraukli un nejutās pārliecināts, ka gribētu to vēl kādreiz redzēt.

-    Un tu esi briedēns, noteica Krā, pieiedams Rannoham tuvāk un izstiepdams knābi viņam tieši pret seju. Bet tik tiešām ļoti neparasts briedēns! Tik tiešām. Krā! Krā! Bet, ja tu iedomājies, ka tev pietiek laika, lai visu dienu stāvētu mežā, tad tu gauži maldies! Un putns atkal pacēlās spār­nos un uzlidoja gaisā. Tas apmetās uz augsta zara meža žuburainajos griestos.

-    Bet, ja jūs bēgat, krauklis uzsauca lejup Rannoham,

-    tad jūs ejat uz nepareizo pusi. Tur augšā jūs netiksiet cauri. Krā! Krā!

To pateicis, krauklis atkal pacēlās gaisā uz drīz vien, ķērkdams un trokšņaini plivinādams spārnus, pazuda starp koku zariem.

-    Pagaidi! Nāc atpakaļ! Rannohs iesaucās. Ko tu ar to gribēji teikt?

Taču krauklis jau bija projām. Rannohs palika viens, domādams, ka nekad vēl mūžā nav sastapis tik nelaipnu radījumu. Putns pat nebija pateicis viņam paldies!

Līdz brīdim, kad Rannohs atkal sasniedza klajumu, pārē­jie jau bija piecēlušies un gatavojās doties ceļā. Briežumātes bija brokastīs apēdušas dažas ozolzīles un paskrubinājušas tuvējos paegļus. Brakena sarāja Rannohu par to, ka viņš atkal aizklīdis tik tālu projām, taču viņas domas pārlieku nodarbināja gaidāmais ceļojums, tāpēc īsti dusmoties viņa nespēja. Brēka palīdzēja sagatavoties pārējiem, dodama padomus briežumātēm un uzmundrinādama briedēnus.

-    Nu? jautāja Šira Uz kuru pusi mēs tagad iesim?

-     Turpināsim iet taisni uz priekšu, Brēka atbildēja.

-    Pasteidzieties, laiks doties ceļā!

Tad uz priekšu panācās Rannohs.

-    Es domāju, ka mums nevajadzētu iet tieši uz zieme­ļiem, viņš teica, cik svarīgā tonī vien spēdams, un tad atkārtoja kraukļa vārdus. Tur augšā mēs netiksim cauri.

Šie vārdi atstāja ievērojamu iespaidu uz visiem jaunajiem briedēniem, izņemot Villovu, bet Brakena tikai maigi ar purnu iebikstīja Rannoham sānos.

-    Kā tu to zini, mīlulīt? viņa smaidīdama jautāja.