Ugunsnesējs

Gabalu zemāk starp kokiem vīdēja vajātāju ragi, kas vir­zījās arvien tuvāk.

-            Pasteidzies! uzsauca Brēka. Ved projām Rannohu! Rannoh! Kur viņš ir?

Brēka paskatījās apkārt un ieraudzīja mazo briedēnu attālāk pašā kraujas malā. Viņš bija sastindzis un drebēja, izslējis galvu gaisā.

Pārējie brieži paskatījās augšup, jo pēkšņi kaut kur augstu virs Rannoha galvas bija sadzirdējuši klaigas un ķērkšanu. Saltajās, zilajās debesīs augstu virs viņiem lidinājās liels, melns krauklis.

-            Rannoh! Brēka pikti uzsauca. Ko tu tur dari? Skrien šurp! Tev jāsteidzas projām!

-             Pagaidi! Pagaidi! Rannohs atsaucās, piekrītoši mā­dams krauklim ar galvu.

-            Ātrāk! viņš pēkšņi uzsauca pārējiem. Šurp, uz šo pusi! Tur var tikt pāri!

-    Kā tā, var tikt pāri? Brēka nesaprata. Kā tu to zini?

-              Tur ir tilts! Rannohs satraukts sauca, kaut gan krauklis nebija pat lāgā paguvis paskaidrot viņam, ko no­zīmē tilts. Lūdzu, ticiet man!

Briedēni izbrīnījušies skatījās uz Rannohu, bet tad pēkšņi atskanēja Bankfuta balss:

-             Lūdzu, d-d-dariet, k-k-kā viņš saka! Ja viņš teica, ka zina ceļu, tad viņš to zina!

-            Un viņš patiešām zināja, ka ceļš te būs nosprostots! sacīja Šira, kas jutās gatava bēgt uz jebkuru pusi.

-    Skrienam! iesaucās Ferna.

Briežumātes paskatījās atpakaļ uz kalna nogāzi un no drebēja, redzēdamas, ka vajātāju ragi vīd starp zariem tuvāk nekā desmit koku attālumā zem viņām.

-    Labi, Rannoh! Brēka teica. Rādi mums ceļu!

Rannohs pagriezās un skriešus metās caur kokiem uz

rietumu pusi, un briežumātes ar pārējiem briedēniem skrēja viņam pakaļ, cik ātri vien kājas nesa. Rannohs turējās pēc iespējas tuvu gravas malai. Upe, kas gadu simtiem bija grauzusi ceļu mīkstajā klintī, meta līkumus te pa labi, te pa kreisi, un bēgļi ar pūlēm spēja izdabāt tās asajiem, nevienādajiem pagriezieniem. Beidzot pulciņš sasniedza tādu kā klintsragu, kas izvirzījās no kalna muguras, un aiza šai vietā bija mazliet šaurāka. Tur biezu, apsnigušu paparžu audzes vidū Rannohs apstājās un lepni lūkojās uz priekšu.

Viņam pretī augstu virs aizas no vienas gravas malas uz otru stiepās stingri nostiprināts virvju tilts. Katrā galā to turēja četri lieli koka balsti, un vidū tas šķita bīstami nokā­ries lejup. Bet, kaut gan tas bija ierīkots pirms piecdesmit gadiem un jau aizmirsts, dēļi joprojām stingri turējās savā vietā, un pašlaik tos klāja plāna sniega kārtiņa.

-   Re, kur tas ir! Rannohs iesaucās. Es taču jums teicu!

Brēka un Brakena piesteidzās viņam no aizmugures, un

pārējie briedēni sāka satraukti čalot savā starpā.

-   Teici, mīļais, nudien, teici, Brēka ļoti nopietni sacīja, bet kā tu to varēji zināt, to nu es neparko nevaru saprast! Bet par to paspēsim parunāt vēlāk. Tagad mums jādabū viņi pāri!

-    Kurš ies pirmais? Brakena satraukta jautāja.

To teikdama, viņa juta savādu smaku, kas lika viņai vis­caur nodrebēt. Tā bija tik tikko jaušama un sen pagaisusi, tomēr tā bija smaka, no kuras viņa bija mācīta baidīties, kopš vien sevi atcerējās. Tā bija cilvēka smaka.

Ļaujiet man! Rannohs iesaucās, juzdamies bezgala lepns par domu, ka izglābis pārējos no briesmām.

Iekams Brakena vai Brēka paguva viņu apturēt, Rannohs jau bija aizskrējis uz priekšu un stāvēja tilta galā. Mirkli briedēns kavējās, raudzīdamies lejup baisajā dziļumā, taču nākamajā brīdī viņš droši spēra soli uz tilta pirmā dēļa. Tilts spēji sakustējās zem viņa svara, un dēļi nodrebēja, nobirdinot sīku drumstalu un putekļu mākoni.

Rannohs pagaidīja, līdz tilts mitējās šūpoties, tad spēra nākamo un vēlreiz nākamo soli. Kājas viņam neganti dre­bēja, un, paskatoties lejup, šķita, ka viss māgas saturs tūdaļ gāzīsies bezdibenī. Gaiss ap viņu bija salts, un visapkārt tik dārdoši svelpa vējš, ka viņam gandrīz aizkrita ausis. Rannoham reiba galva un uzmācās nelabums.

Tomēr Rannohs skatījās taisni uz priekšu un gāja tālāk. Viņš virzījās soli pa solim, līdz atradās apmēram pusceļā virs gravas. Sākotnēji tiltu katrā pusē bija turējušas divas virves; augstākā apmēram briežumātes galvas augstumā, un zemākā Rannoha acu augstumā. No šīm zemākajām virvēm dēļus saturēja vairs tikai tievas, sadilušas virvju daļiņas, bet kreisajā pusē zemākā virve bija pārtrūkusi pa­visam un gali ar izspūrušajām šķiedrām karājās lejup aizā. Šajā vietā augšējai virvei bija pievienotas vairākas jaunas saites, lai noturētu tilta dēļus, taču to nebija daudz, un atstatumi starp tām bija lieli. Te Rannohs viegli būtu varējis iekrist bezdibenī, un viņš centās, cik vien iespējams, turē­ties tilta labajā pusē, kur viņa gājienu norobežoja vismaz viena zemā, tievā virve.