Ugunsnesējs

Satraukumā zibošiem skatieniem viņi pārlūkoja ainu, kas pletās netālu lejā. Tur slējās apmēram piecpadsmit nelielas mājas, izvietotas gar ezera malu netālu cita no citas. Caur ieleju vijās taciņa, kas tik tikko saskatāmi savie­noja mājokļus. Tievas dūmu grīstes vijās gaisā no kūdras seguma jumtiem, un caur logiem tumsā spīdēja dīvaina oranža gaisma. Visspožāk tā kvēloja no kādas mājas pašā ezera krastā, kur uguns bija iekurta pagalmā. Ap to bija sapulcējušies cilvēki, kas jokoja un smējās. Brieži nezināja vārdus visam, ko šobrīd redzēja, un tramīgi mīņājās, juz­dami savādās smaržas un klausīdamies neparastajās ska­ņās, kas plūda augšup pie viņiem.

Brieži nezināja, ka ir nokļuvuši pie nelielas zemes nom­nieku apmetnes, kur cilvēki bija strādājuši, dzīvojuši un miruši jau vairāk nekā četrsimt gadu, un viņu dzīvesveidu nebija skārušas gandrīz nekādas pārmaiņas. Tieši viņi savulaik bija uzcēluši tiltu pāri gravai, taču nekad nebija raduši nopietnu vajadzību to izmantot un ļāvuši tam pa­gaist no atmiņas. Tie bija vienkārši cilvēki, kas maz zināja par lielajām apmetnēm, ko cilvēki sākuši būvēt Edvinburgā uz austrumiem vai Invernesā uz ziemeļiem no šīs vietas.

Jo tas bija vēl daudz, daudz gadu pirms tam, kad cilvēku sasniegumi deva viņiem iespēju nokļūt vissavrupākajā sav­vaļā zemes nostūrī un padzīt vilkus no to dzimtajām vietām. Viņi neko vēl nezināja par mašīnām, kas kādreiz nolīdzinās mežus un aizraidīs no tiem Hernes garu. Tas bija divsimt gadu pēc tam, kad četras Kaledonijas ciltis skoti, pikti, bretoņi un angļi apvienojās, lai nodibinātu skotu karalisti, un vairāk nekā tūkstoš gadu pēc tam, kad Romas imperators Adriāns uzcēla savu vareno sienu. Tas bija di­vas paaudzes pirms pilsoņu kariem, kuru rezultātā Anglijas karalis Edvards Pirmais iebruka ziemeļu zemēs, un pirms Vollesa sacelšanās, kas atmodināja tautas garu un iedves­moja Brūšu atbrīvot savus tautiešus kaujā pie Bannokbērnas. Cilvēkiem, kas ticēja šo notikumu nākotnei, tas bija zelta laikmets, kas sācies ar drosmīgo Viljamu, un tagad viņi cerēja uz mierīgu dzīvi trešā Aleksandra pārvaldītajā Lielajā Zemē, kur viņi būs brīvi no sāncensības, kas sanaido ciltis un nes postu gan cilvēkiem, gan Lerām.

Tomēr brīvi no tās viņi nebija ziemeļrietumu apvidos, kur Rietumu salās Šetlendas un Hebridu salās joprojām valdīja ziemeļu iebrucēji un gadījās, ka palaikam kāds no šiem zemes nomniekiem, kuru pārņēmusi piepeša vēlme ceļot un cīnīties, uzdrošinājās doties turp un varbūt, kādreiz atgriezies, stāstīja dēku stāstus par briesmīgajiem vikin­giem, īsinādams sev un pārējiem ziemas vakarus un juzda­mies laimīgs, ka varēs nomirt turpat, kur nācis pasaulē. Taču šovakar tādas domas šejieniešus nenodarbināja, jo divi no viņu vidus gatavojās precēties un visi līksmojās, dzerdami viskiju un alu. Briežiem par laimi, viņi bija krietni iereibuši un skurbuma priekā pat nemanīja dzīvniekus, kas stāvēja un pa gabalu nolūkojās viņos.

Turklāt šodien viņi jau bija pārnesuši medījumu. Rannohs to pamanīja pirmais un jautāja Brakenai, kas tas ir. Tur, pie ugunskura, stāvēja zēns, kuru Ferna bija pamanījusi jau agrāk dienā, un grozīja iesmu. Taukiem priecīgi sprakstot spožajā kvēlē, virs ugunskura cepās koka mietā uzdurts vesels staltbrieža ķermenis.

-     Nekas, Rannoh, Brakena nodrebēdama atčukstēja, bet gaļas smarža atplūda līdz briežu nāsīm un uzdzina tiem tādas bailes un nelabumu, ka Brēka steigšus mudināja visus pa sniegoto klajumu projām. Briežiem aizejot, zēns pie iesma paskatījās turp un piebikstīja tēvam, taču vecais vīrs jau bija aizmidzis.

-    Mēģini aizmigt, Rannoh! Brakena naktī maigi teica savam briedēnam. Bēgļu pulciņš bija apmeties pļavas malā krietnu gabalu no cilvēku apmetnes.

-     Mamm, Rannohs čukstus jautāja, piespiedies Bra­kenas sānam, kas tas ir cilvēks?

Brakena cieši ieskatījās Rannoham acīs.

-     Cilvēks? Cilvēks ir radījums, no kā tev vienmēr jā­baidās.

-    Bet kāpēc man jābaidās? Rannohs jautāja.

-Tāpēc, mans mazais, Brakena atbildēja, atcerēdamās

Dzīvesziņu, kas viņai bija mācīta jau bērnu dienās, tāpēc, ka cilvēks ir cietsirdīgs un nežēlīgs. Viņš ēd visu, ko var dabūt rokā. Viņš padara Leras par saviem vergiem un pār­kāpj meža likumus. Turklāt cilvēks, Rannoh, ir vienīgais radījums, kas medī bez vajadzības.

-    Kāpēc?

-    To es nezinu, mīlulīt. Varbūt tāpēc, ka viņš to var.

-    Lai nu kā, man nepatīk viņu smaka, Rannohs teica.

-    Man ari ne, mīlulīt, Brakena čukstus atbildēja un noskurinādamās atcerējās ugunskuru. Tagad mēģini aiz­migt, Rannoh! Rīt tev vajadzēs daudz spēka.

Pēc brītiņa, kad Brakenai jau šķita, ka Rannohs laižas miegā, briedēns atkal sagrozījās un atvēra acis.

-    Mamm? viņš jautājoši uzrunāja Brakenu.

-    Kas ir, Rannoh?

-    Kāpēc visi Herlas no kaut kā tik ļoti baidās?

Brakena skumji paskatījās lejup uz briedēnu un nolaizīja

viņam pieri, taču neko neatbildēja.