Ugunsnesējs

Vilks izbailēs gandrīz palēcās, jo domāja, ka viņu uzrunā koks. "Kas tur ir?" viņš nikni iešņācās.

"Parasts koks," Zvaigžņubriedis atbildēja. "Bet kāpēc tu traucē manu miegu ar savu rūkšanu?"

Vilks bija vecs, pusakls un diezgan neattapīgs, tāpēc pārsteigumā nezināja nekā labāka kā atbildēt iedomātajam kokam.

"Es saodu briedi," viņš teica, "un atkal to pazaudēju, un man gribas ēst."

"Ak tā gan," Zvaigžņubriedis smaidīdams atbildēja. "Par briedi es neko nezinu, bet vienu gan zinu droši: Herne nepriecātos, ja zinātu, ka tu te klīsti, medīdams viņa iemī­ļotos dzīvniekus. Vai tu nezini, ka brieži ir viņa lielākie draugi?"

Dzirdēdams Hernes vārdu, Brēka čukstus turpināja, vilks ļoti izbijās, jo nodomāja, ka varbūt te notikusi kāda burvestība un patiesībā ar viņu runā pats Herne.

"Nē, to es nezināju," viņš ar cieņu atbildēja, "bet man taču kaut kas ir jāēd, vai ne?"

"Taisnība gan," Zvaigžņubriedis piekrita, "jāēd tev laikam ir. Taču zālē, starp kokiem un gravās var atrast ēdamo, kas daudz gardāks par vecu Herlu cilts radījumu."

"Ak tā?" vilks atjautāja. "Bet ko tad?"

"Piemēram, ogas," viltīgais Zvaigžņubriedis teica. "Un, ja tu papūlētos aizsniegt manus zarus, tu tur atrastu sevišķi sulīgas ogas, kas lieliski piepildītu tavu veco, salkstošo vēderu."

"Paldies!" vilks atbildēja.

Viņu nepavisam nevilināja izredzes remdināt izsalkumu ar ogām, taču viņš baidījās kļūt nelaipns pret runājošo koku. Tā nu vilks paslējās uz pakaļkājām un mēģināja aiz­sniegt ogas, ko bija iedomājies augam uz Zvaigžņubrieža ragiem. Zvaigžņubriedis nevilcinājās ne mirkli, un, kad vilka purns atradās pietiekami tuvu, viņš metās uz priekšu un tik sparīgi iebelza vilkam pa seju, ka izsita tam priekšzobus un vilks atmuguriski aizkūleņoja labu gabalu projām. Uz­slējies stāvus, viņš ar baiļu kaucienu metās prom, iemiedzis asti starp kājām. Un kopš tās dienas, kad vien vilks sajuta brieža smaku, viņš tūdaļ atcerējās runājošo koku, kas bija izsitis viņam zobus, un devās medīt sīkākus dzīv­niekus.

Briedēnus šis stāsts ļoti sajūsmināja, un viņi tagad jutās labāk, dzirdēdami kaucienus, kas patiešām skanēja no diez­gan daudzu jūdžu attāluma. Vienīgi Dadzis nelikās ieprie­cināts, tikai nīgri pukojās pie sevis.

-    Man tas šķiet muļķīgs stāsts, viņš burkšķēja. Kur kāds ir dzirdējis par runājošu koku? Un kā Zvaigžņubriedis vispār varēja saprast vilka valodu?

-    Tāpēc, ka Zvaigžņubriedis ir īpašs briedis, laipni pa­skaidroja viņa māte. Turklāt tā taču ir tikai pasaka!

-     Man ļoti patika! sacīja Teins. It sevišķi tāpēc, ka Zvaigžņubriedis prata sarunāties ar citu Leru.

-     Nu labi, tagad diezgan! paziņoja Brēka. Pietiks pļāpāt. Ja visi nebūsim izgulējušies, kā tad rīt vispār varēsim kaut kur aiziet?

Briedēni pamazām nomierinājās, un drīz vien lielākā daļa jau gulēja ciešā miegā.

-    Šo stāstu es nekad nebiju dzirdējusi, Brakena čukstus sacīja Brēkai, vērodama, kā Rannohs viņai pie sāniem ieslīgst miegā. Kas tev to stāstīja?

-    Neviens, Brēka klusi pasmējās. Es to sacerēju pati.

Rannohs satrūkdamies pamodās. Naktī viņu bija mocījuši tumši, drūmi sapņi. Vispirms viņš bija sapņojis, ka viņu vajā savāds bezragu briedis ar asiem zobiem. Pēc tam viņš sapņoja par vilkiem, vēju un augstām, vientuļām zemēm. Tagad viņš drebēdams lūkojās apkārt. Vēl bija tumšs, un pārējie gulēja ciešā miegā. Brēka pa sapņiem kaut ko bubi­nāja, Pepa, Villova un Kveihs gulēja, cieši piespiedušies mātēm pie sāniem. Teins un Dadzis, kuri jau uzskatīja sevi par pārāk lieliem, lai gulētu blakus mātēm, bija iekārtoju­šies divatā mazliet nostāk. Rannohs piecēlās un nopuri­nājās, taču kājas viņam šķita ļenganas, un ausīs skanēja dīvaini zvani. Briedēnu urdīja nemiers un dīvainas izjūtas. Mežā visapkārt valdīja klusums, jo vējš bija norimis un tumsā nemanīja ne mazāko kustību.

Rannohs aizstaigāja līdz klajuma malai, apēda dažas vēl nenokritušas lapas un ieskatījās mežā. Tad, nejuzdams ne­kādu baiļu, viņš sāka iet starp kokiem uz priekšu. Palēnām svīda gaisma, koki kļuva skaidrāk saskatāmi, tāpēc Rannohs nešaubījās, ka bez pūlēm atradīs ceļu atpakaļ pie briežu­mātēm. Viņš sāka justies arvien labāk, bet tad piepeši ap­stājās. Pavisam netālu atskanēja troksnis.

Viņš dzirdēja negantu spārnu plivināšanu un ķērkšanu. Rannohs lēni virzījās uz priekšu, līdz ieraudzīja skatu, kas izraisīja viņam skaļus smieklus. Tā bija liela, melna vārna, lielāka nekā jebkurš putns, ko Rannohs atcerējās redzējis. Tā tupēja uz krituša koka stumbra, plivināja spārnus un neganti ķērca, mēģinādama pacelties gaisā. Taču ikviens mēģinājums aizlidot beidzās ar garu, aizkaitinātu brēcienu. Rannoham pārskrēja savādas trīsas, jo viņš aptvēra, ka saprot putna valodu.

Kāda nejēdzība! putns spalgi ķērca, piepūlēdamies un vēcinādams spārnus. Kāda nejēdzība! Vairs nekad ne­laidīšos lejā meža vidū! Vairs nekad! Vairs nekad! Krā! Krā!

Ko lai es tagad daru? Ko lai daru? Kāpēc man vispār te vajadzēja iekulties!