Ugunsnesējs

-     Šonakt mēs atpūtīsimies šeit, Brēka teica, kad visi bija sanākuši kopā. Mazie ir noguruši, un ir pārāk tumšs, lai ietu tālāk. Ja kāds mums seko, arī viņiem vajadzēs ap­stāties.

Briežumātes piekrītoši pamāja, bet tad uz priekšu pa­nācās Šira.

-     Brēka, viņa klusi vaicāja, vai tu zini, kurp mēs ejam?

Briežumātes saslēja ausis, jo šis jautājums viņas bija nodarbinājis visu dienu.

-    īsti droši nezinu, mīļā. Ja mēs gribam aizbēgt no Dreila, mums jātiek tik tālu, cik vien iespējams, varbūt pat līdz Augstajai Zemei.

Starp briežumātēm nebija nevienas, kas īsti zinātu, kur atrodas Augstā Zeme, un šis vārds viņas biedēja, tomēr kaut aptuvena mērķa apzināšanās un doma par iespējami drīzāku aizkļūšanu no bīstamās vietas šķita bēgles nomie­rinām, un viņas sāka staigāt pa klajumu, cenzdamās ar purniem nolīdzināt zemes laukumu un noslaucīt sniegu, lai iekārtotu sev un mazuļiem pēc iespējas ērtākas guļvietas. Bet tieši tobrīd, kad visi gatavojās naktsguļai, atskanēja troksnis, kas spēji iztrūcināja briežus.

-    Kas tur ir? Teins čukstus jautāja Rannoham.

Abi briedēni saspringti klausījās, drebēdami saltajā gaisā. Tumsā starp kokiem atskanēja kauciens, kas baismina ik­vienu Herlu. Paklusas, drebelīgas gaudas, kas šķita lauža­mies no ievainota dzīvnieka pašiem dvēseles dziļumiem, tad skaudra atbalss nakts melnumā, vējš, kas to aiznesa tālumā, un atkal klusums. Pārbiedētie brieži drebēja, un briežumātes, kuras bija pārņēmusi piepeša vēlme bēgt pro­jām, taču mazuļu dēļ viņas to nespēja darīt, drudžaini kus­tējās pa klajumu turp un atpakaļ kā zivis, kas uzkodušās uz āķa. Širas acis šaudījās visapkārt, lūkojoties pēc biezokņa vai kazenāju pudura, kur uz laiciņu varētu paslēpt Teinu, ja tiešām vajadzētu bēgt.

Kauciens atskanēja atkal, tad to pārtvēra cits un pēc tam vēl cits dzīvnieks.

-    Vilki! Brakena drebēdama nočukstēja.

Pārējās briežumātes to dzirdēja, un, kaut gan viņas pašas labi pazina šo skaņu, izteiktais vārds ar savu spēku darīja bailes vēl lielākas.

-    Jā, Brēka skaļi teica, lai visi varētu dzirdēt, bet paklausieties! Viņi ir tālu. Varbūt kaut kur kalnos. Šonakt viņi mūs netraucēs.

Brēkas vārdi kaut cik nomierināja briežus, tomēr viņa redzēja, ka tie ir ļoti satraukti, it sevišķi jaunie briedēni. Pepa piespiedās cieši pie Villovas, bet Kveihs pieplaka mātei pie vēdera un centās pabāzt zem tā galvu, lai nedzirdētu baiso troksni, un vienlaikus mēģināja zīst. Stāvokli vēl bēdīgāku darīja tas, ka klajumā atkal bija kļuvis aukstāks, manāmi cēlās vējš, kas purināja apkārtējos kokus un gau­doja starp zariem, likdams briedēniem domāt, ka vilki, kurus viņi dzirdēja pirmo reizi mūžā, nāk arvien tuvāk.

-   Nav labi, nepavisam nav labi, nočukstēja Brēka, bet tad vecajai briežu govij radās kāda doma.

-    Sanāciet aplī! viņa teica. Es jums pastāstīšu kādu stāstu.

Tas briežumātēm bija pa prātam, un viņas, vezdamas līdzi briedēnus, iekārtojās aplī. Tā iekšienē vienkopus tupēja Rannohs, Teins un Dadzis, turpat blakus apmetās Kveihs,

Pepa un Villova, un mātes iekārtojās tiem apkārt ārējā aplī, lai sargātu tos no nakts, kamēr Brēka izmisīgi domāja, ko varētu pastāstīt, lai visus uzmundrinātu.

Es neesmu Blaindvīds, viņa beidzot teica, skumīgi lūkodamās apkārt, bet es jums pastāstīšu stāstu par Zvaigžņubriedi un vilku.

Tajā brīdī kalnos atskanēja vēl viens kauciens un briedēni nodrebēja.

-Jā… nu tā, Brēka iesāka, tas bija ļoti sen, kad Zvaig­žņubriedis devās pāri Lielajam Kalnam un nonāca Augstajā Zemē. Tik tālu uz ziemeļiem vēl nebija aizgājis neviens briedis, vienīgi ziemeļbrieži, kas pastāvīgi mājo sniegotās zemēs. Zvaigžņubriedis brīvi rikšoja pār viršu klajumiem, dzēra no lielajiem ezeriem un jutās laimīgs. Bet kādu dienu, iedams gar Lielā Kalna pakāji, viņš ieraudzīja pēdu nospie­dumus, kuri lika viņam nodrebēt. Tos bija atstājis vilks, kas bija nokāpis no kalniem, meklēdams medījumu.

Tagad Zvaigžņubriedis saprata, ka viņam draud briesmas, jo pēdu nospiedumi bija svaigi un vilkam stāties pretī viņš nespēja pat tad, ja tas bija tikai vientuļš vilks. Tā nu viņš sāka lūkoties apkārt pēc paslēptuves. Netālu priekšā viņš redzēja biezokni un patvērās tajā tā, ka ārpusē redzami tikai ragi, bet tie izskatījās ļoti līdzīgi koku zariem. Tur Zvaigžņubriedis stāvēja un gaidīja. Ilgi gaidīt viņam neva­jadzēja, jo vējš bija aiznesis līdz vilkam brieža smaku, un tagad zvērs ošņādams un siekalodamies nāca atpakaļ. Zvaigžņubriedis redzēja, kā vilka noplukušie sāni ejot cilājas satrauktās gaidās un pavērtajā mutē draudīgi spīd baltie zobi.

Bet Zvaigžņubriedis vis nenobijās, Brēka steigšus pie­bilda, redzēdama, ka sabiedējusi jaunos briedēnus. Ak nē, viņš bija pārāk gudrs, lai ļautos bailēm! Viņš vienkārši stāvēja un nogaidīja, līdz vilks pienāca biezoknim pavisam klāt. Viņš dzirdēja, kā vilks rūc un pukojas pie sevis, ka palicis bez pusdienām. Nu, un tai brīdi, kad vilks bija pienā­cis pavisam tuvu, Zvaigžņubriedis viegli papurināja ragus un dobjā balsī jautāja:

"Par ko tu žēlojies, vecais vilks?"