Ugunsnesējs

Tad priekšā izgāja Sgorrs. Tajā pašā brīdī lejā atskanēja skaļa murdoņa. Tā sākās pašā aizmugurē un vēlās uz priekšu pretī Sgorram kā milzīgs vilnis, kas tiecas uz krastu: brieži ar kājām dimdināja zemi un klanīja galvas.

-    SGORR! atskanēja pērkondimdošs sauciens. SGORR!

Tas sasniedza Sgorru, un viņš juta, ka ar katru brīdi kļūst

staltāks un varenāks, jo balsu spars plūda caur viņu kā asinis, kas pārvērstas tīrā enerģijā. Viņš bridi klusēja, gozē­damies pats savā spožumā, līdz balsu jūra pierima, pārtapdama bijīgu čukstu viļņos.

-    Klusu! Sgorrs iesaucās, un acumirklī iestājās pilnīgs klusums.

-     Es sveicu jūs, Herlas! viņš iesāka. Sveicu jūs visus! Mūsu misija Zemajās Zemēs ir gandrīz galā. Kopā pulcējas Lielais Bars! Kopš sākās Sgorra gads, kad nodevēji tik cietsir­dīgi nonāvēja nabaga Dreilu, lijis daudz asiņu un sviedru. Bet tagad tas beidzot ir galā un briežu bari pulcējas kopā mūžīga triumfa gaismā! Vēl Zemajās Zemēs palicis tikai viens aizskārums, un drīz arī tas lūzīs zem mūsu kājām kā sakaltis zars. Kad tas būs padarīts, mēs dosimies atbrīvot barus visā Lielajā Zemē. Sāksies Lielais Pārgājiens.

Atkal atskanēja daudzbalsīgs sauciens.

-    SGORR! brieži dārdināja. SGORR!

Līdzenumā un apkārtējos kalnos Leras iztrūcināti pacēla galvas un nodrebēja.

-     Herlas! Sgorrs iesaucās vēlreiz, un ledainajā gaisā atkal iestājās mēms klusums. Iegaumējiet, ka tagad jūs esat brīvi un Lielajā Zemē nekad vairs nedrīkst atskanēt Hernes vārds! Briežiem jāprot uzveikt ienaidnieku ar veselo saprātu!

Atskanēja jauns daudzbalsīgs sauciens, kas satricināja visu apkārtni.

-    HERNE IR MIRIS! LAI DZĪVO SGORRS! HERNE IR MIRIS! LAI DZĪVO SGORRS!

Sgorra purnu rotāja drūms, salts smaids.

-      Herlas! viņš iesaucās. Staltbrieži, dambrieži un stirnas, jūs visi turpmāk staigāsiet brīvi un gandarīti, manas gribas vadīti! Bet, pirms mēs dodamies uz ziemeļiem, lai attīrītu zemi no sārņiem, jūs, Klovari, ieklausieties manī!

Tagad viņa balsī bija ieskanējušies jauni toņi.

-    Kaut gan ari jūs esat Herlas un mēs jūs godājam, atce­rieties, ka jūsu īstenais gods ir zināt savu vietu varenajā briežu hierarhijā! Jo pirmie starp Herlām ir staltbrieži un pirmie starp staltbriežiem ir sgorrieši!

Dambrieži un stirnas saltajā zālē sakustējās. Stirnas, pēc dabas brīvības mīļotājas, vissāpīgāk izjuta notiekošo. Bet pulciņš dambriežu netālu no viņiem satraukti pievirzījās cits citam tuvāk. Viņu vidū bija viens staltbriedis, kas bija atnācis šurp no mājvietas viņu parkā. Brieža vārds bija Kveihs.

-Tātad šodien esmu jūs sasaucis kopā, lai piešķirtu jums zīmi! Sgorrs nodārdināja. Kopš šīs dienas sgorrieši Herlu vidū ieņems visaugstāko vietu un tam par apliecinājumu nēsās īpašu zīmi! Zīmi no asinīm.

Sgorra balsī skanēja drudžaina, galēji sakāpināta pacilā­tība.

-     Sgorrieši! viņš triumfēdams iesaucās. Lai sākas Apzīmogošana!

Kā Sgorrs bija iepriekš pavēlējis, staltbrieži no iekšējiem sgorriešiem piecirta kāju pie zemes un iznāca no saviem posteņiem briežu un sgorriešu rindās, kuras krustām un šķērsām stiepās pa līdzenumu. Viņi pagriezās pret biedriem.

Dambrieži un stirnas sastinguši noskatījās, kā sgorrieši noliec galvas.

-   Sgorrieši! iesaucās iekšējie sgorrieši. Vai jūs atzīstat nāves kultu?

-   Atzīstam! atskanēja ietrenēts atbildes sauciens. Jo to ir noteicis Sgorrs!

Iekšējie sgorrieši vienotā solī devās uz priekšu. Pēkšņi ap divsimt ragu ar asajām pieres smailēm ieurbās sgorriešu pierēs, pāršķeldami ādu un miesu, plēsdami, durdami, ārdī­dami, līdz biedru galvas kļuva saplosītas un asiņainas, līdzenumu drīz izraibināja asins traipi; daži sgorrieši sāpēs iekliedzās, taču citi biedri tos apklusināja. Lielākā daļa pa­cieta notiekošo klusēdami, lepni par to, ka spēj būt vienal­dzīgi pret sāpēm kā īsteni sgorrieši.

Pēc tam asiņainie sgorrieši apmainījās vietām ar iekšē­jiem sgorriešiem un norise sākās no gala: iezīmētie ar ragiem iezīmēja pārējos biedrus, līdz ikviena sgorrieša pierē rēgojās dziļa brūce, kas dzīst ilgi un lēni, uz visiem laikiem atstājot uzkrītošu rētu, lai tā liecinātu par sgorriešu īpašo stāvokli šajā valstībā.

Kad viss bija galā, dambrieži un stirnas stāvēja kā pārakmeņojušies, un pēc brīža to vidū sākās izbiedēta murdoņa. Ja kāds bija devies šurp ar domu stāties pretī Sgorram un briežu vidū daži vēl uzdrīkstējās lolot tādu cerību tad šīs domas tagad pagaisa kā nebijušas, un tieši to Sgorrs bija vēlējies.

-     Tā, Rannoh, Sgorrs klusi nomurmināja, tu man draudi ar ozollapas zīmi! Nu, ja tev izdosies palikt dzīvam, tad es likšu pretī tavai nīkulīgajai zīmei tūkstoš mirgojošu rētu zīmes!

Taču bija vēl cits iemesls, kāpēc sarīkota šī neparastā iezīmēšana. Slepens iemesls, ko zināja tikai Sgorrs un Narls.