Ugunsnesējs

Spiegi, kas pirms vairāk nekā gada bija atnesuši ziņas par Rannohu, jau sen bija apklusināti, tāpat kā sargi, kuri bija sarunas liecinieki. Dzīvs bija palicis vienīgi Narla brālis Raks. Narls bija centies pasargāt brāli, kamēr vien tas ne­likās bīstams, taču pēdējā laikā Raks bija ļāvis mēlei pārāk brīvu vaļu. Tagad ari Raks gulēja līdzenumā miris, sava apzīmogotāja apklusināts. Atbilstoši Narla rīkojumam sgorrietis bija ļāvis raga smailei paslīdēt uz Raka labās acs pusi, caururbjot aiz tās dzīvās smadzenes.

-     Nu, mīļā, Sgorrs apmierināts uzrunāja Eloinu, kā tev patika mans pārsteigums?

-    Tu esi zaudējis prātu, Sgorr! Eloina nočukstēja.

-      Nē, mīļā, mans prāts ir pilnīgi vesels. Tikai skaidrs prāts un veselīga domāšana ļāva man piedzīvot šo gran­diozo dienu.

-    Es tevi ienīstu, Sgorr! Un nīdīšu, līdz zvaigznes debesīs kļūs aukstas!

Sgorrs juta, ka vēderā savelkas netīkams kamols. Tajā brīdī viņam gribējās nodarīt Eloinai pāri. Tomēr viņš apslā­pēja šo tieksmi, jo doma, ka Eloinas dārgais Rannohs ir dzīvs, bet viņa to nezina, ļāva viņam apzināties dīvainu varu pār briežumāti.

-   Nu, ko lai dara, mīļā, Sgorrs gandrīz vienaldzīgi no­teica, tātad vajadzēs atrast kaut ko vēl jaukāku, kas spētu tevi iepriecināt.

Mežotajā piekalnē virs ezera stāvēja briedis un klusē­dams raudzījās lejup mirdzošajos pavasara ūdeņos. Bara valdnieks bija dziļi iegrimis domās, un brieži ap viņu sāka kļūt nemierīgi. Tagad sargi nepārtraukti staigāja gar meža malu, jo zināja, ka Sgorrs ir devies ceļā. Ja viņš ierastos šeit, bēgšana laikam būtu vienīgā cerība uz glābiņu. Viņi jau agrāk būtu varējuši doties projām, bet kāda nezināma iemesla dēļ valdnieks bija licis kavēties tepat.

Stāvētājs pakratīja galvu. Kolkvars bija izaudzis par staltu un stipru briedi. Tomēr viņa acīs jautās nemiers. Viņa domas nez kāpēc tiecās kavēties pie Tārna un pie visa, ko pats darījis, lai saglabātu savu valdnieka stāvokli. "Kāpēc es nevarēju vienkārši spēkoties ar Tārnu," viņš rūgti nodo­māja. "Godīgā cīņā es būtu varējis viņu uzvarēt. Bet atnāca Sgorra spiegi, čukstēja ausī solījumus un teicās būt sabied­rotie. Solīja aizsargāt Izlūkotājus Zemajās Zemēs."

-   Tieši tāpēc jau es to darīju, Kolkvars tagad sev teica, lai saglabātu Izlūkotājus!

Taču viņš labi zināja, ka tā ir tikai puse no patiesības. Kolkvars gluži labi apzinājās, cik liela un spēcīga vienmēr bijusi viņa paša godkāre.

-   Tārns bija nelga, viņš sev nepārliecinoši apgalvoja, piešķiebis divpadsmit ragu žuburus un cītīgi meklēdams ieganstus, ar ko sevi mierināt. Viņš bija kā apsēsts ar Herni. Cik ērmīgi viņš toreiz izturējās pret to briedēnu!

Kolkvars bija racionālists un necieta vājumu. Patiesībā tieši tas viņu bija piesaistījis Sgorram. Kolkvars neticēja Hernem, taču ticēja Izlūkotājiem. Pats būdams agrākais Izlūkotājs, viņš labi pazina lepnumu, ar kādu briedis sargā savu baru.

-    Es biju visstiprākais! kapteinis Kolkvars klusi teica, un viņam bija iemesls tā teikt. Es biju pats labākais, tāpēc man bija pilnīgas tiesības pārņemt bara vadību!

Bet tad viņā atkal uzbangoja vainas apziņa. Vai tad tas nenozīmēja lauzt pašu Izlūkotāju senseno goda likumu? Kalpot bez jebkādas godkāres, sargāt un aizstāvēt. Tāds bija Izlūkotāju likums, un tāpēc brieži bija brīvi. Bet viņš bija nonāvējis Tārnu un sagrābis baru. Viņš bija pārliecinājis pārējos, ka vienīgi tā iespējams saglabāt pašiem sevi, un tagad pie viņa ragiem lipa asinis, ko nevar nomazgāt pat dziļajos, dziļajos ezera ūdeņos.

-   Ņem, ko gribi, un maksā pēc tam! Kolkvars sev teica. Pašlaik es esmu Ezera ielejas valdnieks!

Taču viņa sirdi neuzbangoja lepnums, tikai iesmeldzās sāpīga nožēla.

Kādēļ viņš visu to darījis? Lai tagad noskatītos, kā Sgorrs iekaro Zemās Zemes? Lai redzētu, kā visi Herlas, kopā sa­dzīti, apliecina pakļaušanos? Lai redzētu, kā dambrieži un stirnas tiek apvienoti vienā nedabiskā barā? Ne jau goda apliecinājumus Sgorrs meklē, bet pilnīgu virskundzību. Viņš nemitēsies, iekams nebūs padzinis Izlūkotājus no Lielās Zemes uz visiem laikiem.

-    Kāds es biju muļķis! Kolkvars sevī noteica. Kā es varēju noticēt, ka viņš apstāsies pie Ezera ielejas? Viņš neapstāsies nekad. Nekad!

Kolkvara satrauktās domas aprāva sešu Izlūkotāju tuvo­šanās cauri meža audzei. Tos vadīja Brāns Izlūkotājs, kurš toreiz, pirms daudziem gadiem, pirmais bija ievedis Rannohu un viņa māti Ezera ielejas barā. Brāns, tāpat kā pārējie brieži, bija skrējis straujos rikšos un izskatījās gluži paguris.

-    Valdniek! viņš pienācis teica.

-Tu biji izlūkot, Brān, sacīja Kolkvars, kādas ziņas tu nes?

Brāns izskatījās ļoti nopietns.

-    Sliktas ziņas, valdniek. Viņi ir nepilnu divu sauļu gājienā no šejienes, kaut gan šobrīd šķiet uz laiku apstājušies.

-    Cik daudz viņu tur ir? Kolkvars jautāja.

-    Grūti pateikt, Brāns atbildēja, papurinādams galvu.