Ugunsnesējs

Nakts tumsa sadrupa kā grūstošs akmens, un ap briežiem atausa jauns ziemas rīts. Tas bija auksts un drūms kā zau­dējums, un pat zāle šķita zaudējusi jebkādu krāsu. Sgorrs gulēja, sapņodams murgainus sapņus, un dvaša garoja viņam ap lūpām kā spokains mākonis. Viņš nodrebēja un atvēra aci.

Sapnis bija izgaisis, bet, mēģinādams atsaukt atmiņā tēlus, kas viņu naktī apciemojuši, Sgorrs noskurinājās un paskatījās ārā.

Viņš bija kopā ar savu harēmu, ko vienmēr apsargāja sgorriešu ārējo rindu sargi, gādādami, lai govis neaizbēgtu, un dodami Sgorram brīvību, kādas nebija nevienam citam bara briedim, kurš dzīvo atbilstoši dabiskajām pārošanās ieražām, netraucēti klejot apkārt pa baru jebkurā laikā. Parasti briedis pastāvīgi uzmana savas draudzenes un pa­laikam iebaurojas, lai atbaidītu sāncenšus, taču Sgorru tik necienīga izturēšanās nevilināja, turklāt viņam bija pārāk daudz cita darāmā.

Kopš spiegi no ziemeļiem pirmoreiz atnesa ziņu par Ran­nohu, bija aizritējis vēl viens gads, un Sgorrs bija cītīgi izmantojis laiku, kaldams un slīpēdams plānus un ar lab­patiku vērodams, kā arvien vairāk Herlu nonāk zem viņa naga. Tālākajā malā, aiz pārējām briežu govīm, tupēja Eloina. Viņa bija novecojusi tāpat kā Sgorrs, taču Sgorra sirds joprojām ietrīsējās, domājot, cik viņa vēl aizvien izskatās skaista. Kopš Dreila nāves Sgorrs visu laiku bija turējis Eloinu savā tuvumā, par spīti visam cerēdams, ka varbūt viņa to kādu dienu iemīlēs. Sgorrs zināja, ka Eloina nekad nebūs ar mieru pāroties, bet, tā kā viņam nebija izdevies radīt pašam savus pēcnācējus, tas viņam vairs īpaši nerūpēja. Eloina bija dārgums, ko viņš nekad nelaidīs projām. Brehina drau­dzene, pati drosmīgākā un skaistākā no visām bara govīm.

Sgorrs, protams, zināja, ka Eloinu pie viņa tur tikai draudi nodarīt pāri Širai un Kanispai. Pēc satriecošās ziņas, ko viņš pavēstīja todien gravā, Eloinai vairs sevišķi nerūpēja, vai viņa dzīvo vai iet bojā, un vienīgi vēlēšanās pasargāt draudzenes neļāva viņai nodarīt sev pašai kādu liktenīgu pārestību.

"Ja vien tu zinātu, ka Rannohs ir dzīvs," Sgorrs nodo­māja, lūkodamies uz Eloinu. "Tas tavās acīs droši vien atkal iedegtu dzīvību. Bet tu to nekad nedrīksti uzzināt, mīļā Eloina!"

Viņš pārlaida skatienu līdzenumam, un rītausmas izgaismotā aina viņa sirdī iesvēla visaptverošu lepnumu. Iespaidīgās sgorriešu rindas, nevainojami taisnas un kārtī­gas, stiepās pāri līdzenumam, un briežu uzasinātie ragi mirgoja rīta gaismā. Tagad, kopš brieži pulcējās kopā šajā tikšanās vietā gandrīz piecdesmit jūdzes uz ziemeļiem no Mājvietas ielejas, to rindas nemitīgi auga un vairojās. Katra jauna saule nesa jaunu papildinājumu Sgorra varenībai. Tur bija ari briežu govis un sgorlingi, klusi un padevīgi izvietojušies tikpat kārtīgās rindās un gatavi pakļauties viņa gribai. Un tur, austrumu un rietumu pusē, pulcējās svešie Herlas. Dambrieži un stirnas. To pakļaušanu varēja saukt par Sgorra grūtāko un izaicinošāko soli. Bet te nu bija arī viņi tikpat izrīkojami, tikpat paklausīgi un vairoja sākotnējā bara skaitu un varenību.

Tagad tie visi ir viņa bērni! Ar dziļu gandarījuma nopūtu Sgorrs uzslējās kājās. Tūdaļ arī sgorrieši, kas apsargāja briežu govis, piecēlās un goddevīgi nolieca ragus. Eloina zālē sakustējās un naidīgi paskatījās uz Sgorru.

-    Labrīt, mana mīļā!

Eloina neveltīja viņam nekādu uzmanību.

-    Šis saules laikā mums daudzkas jāpadara, Sgorrs teica, un es domāju, ka šis tas no darāmā varētu tevi interesēt, mīļā. Esmu parūpējies par īpašu pārsteigumu svešo sugu briežiem, lai tie labāk varētu izgaršot manas varas saldumu.

-    Mani nevar interesēt nekas, ko dari tu, Sgorr, Eloina salti atbildēja.

-    Nu, nu, Eloina, mēģini taču būt drusku laipnāka! Citādi es varu pasaukt sev līdzi Širu vai Kanispu.

Eloina ar gurdu, vienaldzīgu padevību uzslējās kājās. Līdzīgus draudus viņa bija dzirdējusi neskaitāmas reizes un vienkārši jutās pārāk nogurusi, lai mēģinātu pretoties. Nabaga govij vairs nebija atlicis spēka pretestībai.

-     Lai notiek, Sgorr, viņa klusi atbildēja. Rādi man savu pārsteigumu!

-    Tev tas noteikti patiks, Sgorrs teica.

Pa kalna kori viņš aizveda Eloinu līdz vietai, kur gaidīja Narls. Kad abi pienāca tuvāk, Narls bijīgi nolieca ragus, sveicinādams savu kungu.

-    Vai viss ir gatavs? Sgorrs noprasīja.

-Jā, valdniek. Iekšējo rindu sgorrieši ir sagatavojušies. Viņi jau septiņas saules ir asinājuši ragus.

-    Ļoti labi, Sgorrs sacīja, sākam!

Narls pamāja ar galvu un pagriezies aizveda viņus līdz kalna malai, kur neliels zemes paugurs deva teicamu iespēju pārlūkot visu līdzenumu un no ērtākās vietas uzrunāt briežu barus.

Narls paspēra soli uz priekšu. Brieži, kas pulcējās zemāk, tūlīt apklusa, jo bija brīdināti, ka gaidāma runa, un viņu vidū vienmērīgos attālumos bija izvietoti tēviņi, kuriem vajadzēja gādāt, lai Sgorra vārdi aizskanētu līdz pašām attālākajām briežu rindām.

-    Herlas! Narls iesaucās, un viņa balss aizdimdēja pāri visam līdzenumam. Jūs esat te sapulcināti, lai uzklausītu valdnieku! Tāpēc klausieties uzmanīgi!