Ugunsnesējs

-   Spiegi nav gluži pārliecināti. Bet no izdibinātā tie varē­juši secināt, ka viņš toreiz ievainots un vēlāk izglābts. Narla balss pieklusa līdz izbiedētam čukstam.-Viņu izglāba cilvēki!

-    Cilvēki? Narls pirmo reizi redzēja Sgorra vienīgajā acī uzzibam kaut ko līdzīgu bailēm. Taču nākamajā brīdī tās pazuda.

-    Jā, un pēc tam viņš devās uz Augsto Zemi, Narls turpināja, kopā ar saviem draugiem. Ar tiem pašiem, kuri toreiz aizbēga no sgorriešiem.

-            Vai man apkārt ir vieni vienīgi nejēgas? Sgorrs iesau­cās. Liec sodīt sargus gar visu Lielo gravu! Nogalināt vienu sargu no katra garnizona!

Narls pamāja ar galvu.

-            Un kāpēc vispār spiegi pārkāpa manus rīkojumus un iegāja Augstajā Zemē? Sgorrs dusmīgi noprasīja.

Narls izbijies nolaida skatienu.

-             Viņi gribēja tikai labu, valdniek, briedis atbildēja, -jo bija pamanījuši balto zīmi uz viņa pieres.

-            Tātad viņš ir dzīvs, Sgorrs noteica, lūkodamies tumsā. Tā gan. Un mājo Augstajā Zemē. Nu, tie tur vismaz zinās, ko ar viņu darīt!

Narls savādi paskatījās uz Sgorru. Viņš nesaprata sava kunga vārdus.

-             Un vēl kaut kas, Narls lēni turpināja, visu laiku vēro­dams Sgorra reakciju. Es īsti to nesaprotu, bet spiegi stāstīja par kaut kādu baru. Viņi to sauc par Hernes baru.

Sgorrs pēkšņi apsviedās apkārt un pavērās Narlā ar zvē­rojošu skatienu.

-Jā! viņš teica.

-             Tātad tu zini par viņiem, valdniek? Narls pārsteigts jautāja.

-    Mazliet, Sgorrs smīnēdams atbildēja. Stāsti tālāk!

-    Viņi valdīja Augstajā Zemē.

-    Valdīja? Sgorrs pārjautāja. Kā to lai saprot: valdīja?

-             Tas ir pats dīvainākais šai stāstā. Spiegi stāstīja, ka Rannohs esot gāzis viņu varu.

-             Gāzis Hernes bara varu? Sgorrs iesaucās, atkal ap­sviezdamies apkārt un acīm ieurbdamies nakts tumsā. Tas nav iespējams! Aši aizved mani pie šiem spiegiem!

Narls devās tumsā, vezdams Sgorru līdzi. Gaiss bija auksts, jo pašlaik valdīja ziema, un sasalusi zemes virskārta skaļi čirkstēja zem kājām. Abi spiegi, sgorriešu ielenkti, ar

bailēm gaidīja savu vadoni. Mājupceļš tiem bija prasījis vairāk nekā gadu, jo ziemeļu pusē tie bija apmaldījušies un neskaitāmu sauļu un mēnešu ilgumā bezcerīgi klīduši apkārt, ar šausmām gaidīdami brīdi, kad vajadzēs atkal stāties sava pavēlnieka priekšā. Tie bija divi no briežu pul­ciņa, kuru sarunu Rannohs bija nejauši noklausījies pie strauta, un abu dzīvnieku dvaša tumsā spēcīgi garoja.

-    Runā! Sgorrs uzsauca, pieskrējis tuvākajam no abiem spiegiem un piegrūdis purnu tam pie pašas izbiedētās sejas. Izstāsti visu, ko zini par Rannohu un Hernes baru! Neizlaid nevienu sīkumu! Brīdinu tevi: ja mēģināsi kaut ko izskaisti­nāt, lai man iztaptu, es to uzzināšu!

Sgorrietis sāka stāstīt. Sākumā viņš runāja stomīdamies, valoda ķērās, un Sgorrs viņam uzkliedza, piedraudēdams ar sgorriešu asajiem ragiem. Spiegs izstāstīja par bēgšanu pāri Lielajam Kalnam un par briežu sastapšanos ar Birrmag­nuru. Taču, kad stāstītājs nonāca līdz aiziešanai no Vergu bara, Sgorrs viņu apturēja.

-    Tu saki, ka viņš sarunājās ar rubeni? Sgorrs noprasīja, pamezdams skatienu uz Narlu.

-Jā, valdniek, bet es nesapratu, ko viņi runā.

Sgorra seja pēkšņi bija kļuvusi domīga.

-    Turpini! viņš pavēlēja.

Sgorrietis stāstīja tālāk, sīki izklāstīdams visu par Hernes baru un akmens stabu apli. Stāsts prasīja ilgu laiku, jo spiegs neuzdrīkstējās izlaist nevienu sīkumu.

-    Ak tā gan! Sgorrs, kratīdams galvu, noteica, kad viss beidzot bija pavēstīts. Tātad tie stulbeņi aizbēga? Hernes bars, kas valdījis Augstajā Zemē ilgāk, nekā Herlas spēj atcerēties?

Briedis nervozi pamāja ar galvu un pameta skatienu uz pārējiem sgorriešiem. Tie visi klusībā brīnījās, kāpēc Sgorrs šķiet jau zinām par Hernes baru. Sgorrs ieurbās stāstītājā ar skatienu, kas šķita pienaglojam briedi pie tumsas aiz­kara. Tad piepeši Sgorrs sāka viscaur drebēt. Drebēja viņa kājas, drebēja pleci, un drebēja pat strupie stumbeņi uz bezragu galvas. Sgorrs smējās. Viņš atmeta galvu un nodārdināja skaļu, dobju smieklu šalti. Sgorrieši pārsteigti raudzījās cits uz citu. Viņi nekad nebija dzirdējuši Sgorru smejamies, un šī skaņa šķita baisāka par visu, kas dzirdēts līdz šim.

-     Nudien, labāk vairs nevar vēlēties! Sgorrs izdvesa, mitēdamies smieties. Ak, šis Rannohs… man šķiet, es labprāt iepazītos ar viņu, Narl! Jā, man šķiet, es pat ļoti labprāt iepazītos ar viņu! Kā tu teici? Sgorrs atkal pievēr­sās spiegam. Vai pirms promiešanas tu dzirdēji Rannohu apgalvojam, ka viņš nav Herne?

Briedis atkal pamāja ar galvu.

-    Pavisam droši?

-    Tie bija pēdējie vārdi, ko mēs dzirdējām, pirms devā­mies atpakaļ, valdniek.

-    Nē, skaidrs, ka nav, Sgorrs nomurmināja. Skaidrs, ka nav.

-    Bet, valdniek, sgorriešu spiegs negaidot jautāja, vai tam var būt sakars ar Pravietojumu?

Jau nākamajā brīdī briedis nožēloja savus vārdus. Sgorrs atieza zobus, un tie spēji ieurbās spiegam kaklā. Briedis mežonīgi iemaurojās, un, kad Sgorrs to beidzot atlaida vaļā, no brūces izšļācās asiņu strūkla.