Ugunsnesējs

-    Šķiet, vairāk nekā divi tūkstoši. Mēs saskaitījām piecpa­dsmit barus, nemaz nerunājot par visām tām stirnām. Viņi nepārprotami virzās uz ziemeļiem un nāk uz mūsu pusi. Postaža nav aprakstāma. Mežam cauri izbradāta milzīga vaga, un apgrauztu koku mala stiepjas, cik tālu vien acs spēj saskatīt.

-    Tātad pienācis laiks, Kolkvars klusi teica.

-     Ko mēs darīsim, kapteini Kolkvar? pēkšņi jautāja kāds jauns Izlūkotājs. Viņa vārds bija Skels.

-    Un kā tu domā, ko mums vajadzētu darīt? Kolkvars atjautāja.

-    Es nezinu, Skels atbildēja. Varbūt vajadzētu doties uz Augsto Zemi. Tur mēs būtu drošībā, turklāt klīst valodas…

-    Kādas valodas? Kolkvars jautāja.

-    Par briedi ar zīmi uz pieres, Skels nočukstēja. Viņš esot nācis, lai mūs visus atbrīvotu. Viņš esot piecēlies no mirušajiem un vedīšot Herlas pāri jūrai.

-     Ko tas nozīmē? Kolkvars jautāja, paskatīdamies uz Brānu.

Izlūkotājs paraustīja plecus.

-    Tādas valodas tiešām klīst, valdniek, viņš atbildēja.

-    Tas dzirdams jau labu laiku. Un nesen mēs satikām kādu

stirnu buku, kas ari murmināja to pašu. Atkal dzirdamas runas par Pravietojumu.

-    Par Pravietojumu?

-            Daži stāsta, ka Rannohs nemaz neesot miris. Tam brie­dim no ziemeļiem, viņi saka, uz pieres esot ozollapas zīme, līdzīga mazu briedēnu pieres zīmei.

Kādu laiku Kolkvars neko neteica, tikai raudzījās pāri ezeram uz dienvidu pusi. Kādreiz viņš bija ienīdis Rannohu un baidījies no šīs zīmes, bet tagad savādā ziņa šķita kā stars, kas atspīdējis no tāla krasta, kā cerības dvaša, ko vējš atnesis uz zemi, kurā visas cerības zudušas.

-   Varbūt vedīsim baru uz ziemeļiem? Skels klusi vaicāja.

-    Un mēģināsim atrast šo briedi?

Kolkvars joprojām klusēja.

-    Mēs varētu tur kādu laiku apmesties.

-    Un atstāt mežu un ezeru? Kolkvars piepeši attrauca.

-    Kaut kādu tenku un pravietojuma dēļ? Nemūžam!

-    Bet, valdniek, šis pretspēks mums ir par stipru.

-              Skel, Kolkvars klusi teica, tu esi Izlūkotājs. To tu nekad nedrīksti aizmirst. Izlūkotāji nebēg no briesmām. Viņi nemūk projām, kad jāiet ciņā. Viņi neslēpjas ieplakās un krūmos. Viņiem jāaizsargā bars, lai notiktu kas notikdams! Ja vajadzīgs, jāatdod par to dzīvība. Nē! Mēs paliksim šeit.

Kolkvars sašūpoja lielos ragus. Šajā brīdi viņā bija ieska­nējušās senā triumfa stīgas: kopš briedi grauza vainas ap­ziņa, viņš vairs nebija tāds kā agrāk. Bet tagad viņš piepeši atkal jutās kā Izlūkotājs.

Skels, Brāns un pārējie pārmija satrauktus skatienus, jo labi zināja, cik bezcerīgi ir karot ar Sgorru. Taču ari viņos kūsāja citas jūtas: sevi pieteica cīnītāju gods, sensenais senču tikums. Viņi saslējās un nolieca ragus.

-            Tātad viss skaidrs, Kolkvars teica. Esiet gatavi jeb­kurā brīdī un paziņojiet man jaunumus, līdzko tādi rodas!

Visi kā viens pamāja ar galvu un devās veikt savu pienā­kumu sargāt Ezera ielejas baru. Pēdējo brīvo baru visās Zemajās Zemēs.

Jaunumu nebija diezgan ilgu laiku, jo briežiem drīz kļuva skaidrs, ka Sgorrs gaida, līdz viņa karotāji nometīs ragus un atkal tos ataudzēs.

Arī Kolkvara karotāji nometa ragus, bet, kad tie no jauna izslējās virs lepnajām galvām, briežumātēm un briedēniem vairs nebija par tiem īsta prieka. Tie apjauta, kas sagai­dāms, un centās samierināties ar neizbēgamo likteni.

Kad liktenīgais brīdis bija klāt, Ezera ielejā nesākās spēja un piepeša vētra, kādu brieži bija paredzējuši. Kad ielejā nesteidzīgi iesoļoja desmit svešo briežu tēviņi, ezera ūdens bija mierīgs un debesīs spoži spīdēja saule.

Tie bija sgorrieši, un Izlūkotāji, kas izskrēja no meža un tos dusmīgi ielenca, tūdaļ pamanīja atbaidošās rētas, ar ko bija apzīmogotas nācēju pieres. Taču, kaut gan Izlūkotāju bija ap septiņdesmit Kolkvars, gaidīdams savu likteni, bija iekļāvis to rindās arvien vairāk briežu -, sgorrieši no­skatījās uz tiem ar nicinājumu. Šķita, ka viņi nepazīst bailes un ir neievainojami. Ar saltiem smīniem viņi ļāva aizvest sevi pie Kolkvara.

-     Valdniek Kolkvar, sacīja Narls, nenoliekdams ragus par cieņas zīmi, valdnieks Sgorrs gaida ezera viņā pusē.

-    Ko viņš gaida? Kolkvars nošņācās.

-    Lai tu no jauna apliecinātu viņam godu, Narls atbil­dēja.

-      Apliecinātu viņam godu, Kolkvars rūgti atkārtoja. Un tas ir viss, ko viņš grib?

-     Nu, protams! Narls meloja. Ir taču pagājis daudz gadu, kopš tu apliecināji viņam godu.

-    Un, ja es to darīšu, Kolkvars klusi jautāja, vai tad viņš liks Ezera ielejas baru mierā? Vai atstās mums Izlū­kotājus?

Narls īsu mirkli nolaida skatienu.

-    Protams, viņš nākamajā brīdī atbildēja. Tāda ir jūsu senā vienošanās. Sgorrs ir apvienojis briežu barus. Viņam nav jāuztraucas par tevi, un tev nav jāuztraucas par viņu. Viņš tevi apbrīno, Kolkvar, un vēlas, lai starp jums ari turp­māk valdītu miers un saskaņa.

Kolkvars paskatījās uz Brānu un redzēja, ka Izlūkotājs purina galvu.

-    Tātad ko īsti Sgorrs grib, lai es daru?

-     Nāc mums līdzi, un mēs tevi ar godu aizvedīsim pie Sgorra.

Kolkvars strauji pagriezās.