Ugunsnesējs

-     Nu, ko tu saki, Brān? viņš enerģiski noprasīja. Vai man darīt to, ko viņš prasa? Vai tu nāksi man līdzi?

Pirms Brāns paguva atbildēt, Narls viņu pārtrauca.

-     Nē, valdniek Kolkvar, viņš klusi teica. Sgorrs grib, lai tu nāktu viens.

Kolkvars ieskatījās Narlam acīs. Šoreiz Narls nenolaida skatienu. Viņš atklāti raudzījās Kolkvaram sejā, un šis zino­šais, mazliet uzjautrinātais skatiens nepārprotami vēstīja Kolkvaram, ka viņa liktenis ir izlemts. Taču Kolkvars nemē­ģināja pretoties. Viņš gandrīz vai priecājās, ka tas beidzot ir noticis.

-    Lai notiek! Kolkvars klusi sacīja. Es iešu jums līdzi.

-      Nē, valdniek! Brāns iesaucās un paspēra soli uz priekšu. Tās ir lamatas!

-    Apklusti, Brān! Mums ar Sgorru ir sena vienošanās, un man viņam jāapliecina gods. Tad Izlūkotāji būs drošībā. Bet tev mazliet jāpagaida, Narl, Kolkvars teica, jo man jāap­runājas ar Brānu divatā. Es piebiedrošos tev un sgorriešiem pie ezera.

Narls pamāja ar galvu un izveda sgorriešus no meža, bet Kolkvars kopā ar Brānu palika stāvam klajumā.

-       Ko tu grasies darīt? jautāja Brāns, kad sgorrieši bija pietiekami tālu.

-    Tikties ar Sgorru, Kolkvars vienkārši atbildēja.

-         Bet tās var būt lamatas! Kāpēc viņš grib, lai tu ietu viens?

-        Es ne mirkli nešaubos, ka tās ir lamatas, Kolkvars skumji atbildēja.

-    Bet tad taču…

-Jā, Brān. Bet es nebaidos mirt. Varbūt tā varēšu izpirkt kādu daļiņu ļaunuma, ko esmu nodarījis.

-       Nē! Brāns dedzīgi iesaucās. Mēs cīnīsimies! Izlūko­tāji cīnīsies!

-       Nē, Brān. Es biju nejēga. līdz pat šim brīdim cerēju, ka mums izdosies noturēties. Godkāre lika man ticēt: upurē­dams baru, es atgūšu agrāko godu. Bet tas nav iespējams. Tev jāaizved viņi projām, Brān! Ved baru uz ziemeļiem! Kas zina, varbūt valodas par Rannohu galu galā ir patiesas.

-    Tu taču pats teici, ka Izlūkotāji nebēg!

-       Bet viņi ari nepieļauj bezjēdzīgus upurus. Ej uz zieme­ļiem, Brān, un, ja iespējams, veido tur spēkus, kas spētu uzvarēt Sgorru.

-        Un kāpēc tu pats gribi kļūt par bezjēdzīgu upuri? Brāns nerimās.

-         Mans upuris nebūs bezjēdzīgs, Kolkvars atbildēja. Es palīdzēšu baram iegūt laiku. Un kas zina, ja tikšu Sgorram pietiekami tuvu…

Neteicis vairs ne vārda, Kolkvars pagriezās un aizrikšoja lejup uz ezera pusi.

Kad Narls un sgorrieši veda viņu projām, pat viņos brīdi iedūrās sīka pašpārmetumu adatiņa, jo, paskatīdamies augšup uz nogāzes kokiem, viņi redzēja, ka Ezera ielejas Izlūkotāji stāv lejup nolaistiem ragiem, mēmi atdodami Kolkvaram pēdējo godu.

Izlūkotāji tobrīd nenojauta, kādās briesmās ir nokļuvuši. Kamēr Kolkvars kopā ar saviem uzraudzītājiem devās uz dienvidiem, slepenas sgorriešu vienības jau tuvojās ezeram no ziemeļu, rietumu un austrumu puses. Ja Kolkvars vēlējās glābt savu baru, viņš bija nokavējis. Kolkvars sevi upurēja gluži nevajadzīgi. Kolkvara Izlūkotāji jau bija ielenkti.

Pagāja trīs saules, iekams Narla pulks nokļuva līdz Sgor­ram, un, kad Kolkvars beidzot ieraudzīja Sgorra apvienoto baru, viņš viscaur nodrebēja. Sgorrs stāvēja pakalnā savrup no pārējiem, un viņu ietvēra sardze, taču tai bija pieteikts turēties tik tālu, cik vien iespējams, lai neciestu viņa dro­šība. Tuvodamies Sgorram, viņi jau pa gabalu redzēja, ka Sgorrs šķiet sarunājamies ar kādu, ko slēpa zāle.

-    Nolādēts, kāpēc tu neatbildi? Sgorrs uzkliedza. Runā taču!

No zemes atskanēja sāpju brēciens. Tur gulēja sesks. Tam bija sniegbalts kažoks, un mazās, sārtās albīna actiņas izbiedētajā sejā izskatījās aizmiglotas un apstulbušas. Seska kažoku izraibināja asins traipi.

-     Runā! Sgorrs nerimās. Tas nevar būt grūti. Mani spiegi stāsta, ka viņš to darot visu laiku!

Sgorrs pacēla priekškāju un trieca nagu lejup pret zvē­rēna pakaļējo ķepu. TS pāršķēlās uz pusēm, un sesks atkal izdvesa sāpju brēcienu. Sgorra acs zvēroja, viņam neveik­smīgi pūloties atšifrēt nesaprotamo skaņu virkni.

-     Ja tu neko jēdzīgu nespēj pateikt, Sgorrs uzsauca, tad vismaz klausies! Es tev pateikšu vienu: ja tā ir patie­sība un Leras tiešām meklē viņa palīdzību, tad dabūs par to nopietni ciest! Visi līdz pēdējam! Vai tu mani saprati?

Sesks blisināja sārtās acis pret briedi, taču viņš nebija sapratis nevienu Sgorra sacīto vārdu.

-    Tātad tā nav patiesība, vai ne? Sgorrs pasmīnēja. Tu nesaproti ne mani, ne viņu! Tie ir tīrie meli. Labi, nav svarīgi! Tev vismaz vairs nekad nebūs vajadzības kaut ko saprast.

Kad Narls un Kolkvars gāja cauri sgorriešu lokam, viņi satrūkās, ieraudzīdami, ka Sgorrs saslejas uz pakaļkājām un nākamajā brīdī sparīgi triec priekškājas pret zemi. Kad brieži piegāja viņam klāt, sesks gulēja zālē bez dzīvības.

-        Tātad atnāci gan, Kolkvar, Sgorrs nevērīgi teica, kad Ezera ielejas valdnieks bija pienācis klāt. Viņš sāka trīt priekškājas pret zāli, lai notīrītu no nagiem asinis.

-    Tātad tu esi gatavs vēlreiz apliecināt man godu? -Ja tas vajadzīgs, Kolkvars vēsi atbildēja, skatīdamies

apkārt. Izlūkotāji sūta tev draudzīgu sveicienu. Mūsu vecās vienošanās vārdā.

-    Ak jā, mūsu vienošanās, Sgorrs ar smaidu novilka.