Ugunsnesējs

-      Tu zini, ka par Pravietojuma pieminēšanu draud nāve! Sgorrs uzkliedza.

Tad viņš strauji pagriezās un uzrunāja apkārtējos.

-     Klausieties, jūs visi! Sgorrs iesaucās. Klausieties uzmanīgi! Ne vārds no tā, ko jūs te šovakar dzirdējāt, ne­kad nedrīkst izskanēt pār jūsu lūpām! Vai sapratāt? Neviens vienīgs vārds! Jūs zināt tikai to, ka briedēns ar balto ozollapas zīmi pierē gāja bojā pie ezera pirms vairākiem gadiem. Jūs smagi nožēlosiet, ja dabūšu dzirdēt, ka briežu barus ir sasniegusi kāda cita ziņa. Vai sapratāt?

Spiegi un apkārt stāvošie sgorrieši pamāja ar galvu.

-    Ļoti labi! Sgorrs teica, un viņa balss, vēlreiz uzrunā­jot spiegus, kļuva laipna un draudzīga. Klausieties, jūs abi! Jūs esat teicami pastrādājuši, un es esmu apmierināts. Turpmāk jūs ieņemsiet godpilnu vietu sgorriešu iekšējās rindās. Šovakar lai jūs aizved uz barošanās vietu un iedod jums ogu un mizu papilddevu! Nāc, Narl, es gribu iet atpa­kaļ uz savu harēmu.

Sgorrs strauji pagriezās un, par lielu atvieglojumu pārē­jiem, pazuda tumsā.

Taču, rikšojot uz priekšu, viņa acs ugunīgi kvēloja.

-   Narl, Sgorrs teica, kad viņi bija aizskrējuši pietiekami tālu no pārējiem, es gribu atbrīvoties no viņiem.

-    Kā, valdniek?

-    Gādā, lai viņu vairs nebūtu! Tā ir vienīgā drošā iespēja.

-    Spiegi, valdniek?

-    Nē, Narl, neesi tāds nejēga! Ne jau tikai spiegi, bet visi! Visi brieži, kas šovakar bija tur. Bet centies to izdarīt prasmīgi un neuzkrītoši, Narl. Sarīko nelaimes gadījumus. Novāc viņus pa vienam.

Narls kļuva neparasti kluss. Citkārt viņš būtu izpildījis sava kunga pavēles bez jebkādiem sirdēstiem, taču šoreiz jutās krietni noraizējies. Sgorriešu sardzes vidū bija ari viņa brālis Raks. Kad abi brieži tuvojās biezoknim, kurā mitinājās Sgorra harēms, Narls uzdrošinājās uzdot kādu jautājumu. Viņš zināja, ka ir viehīgais briedis visā barā, kas pēc šāda jautājuma paliktu sveikā.

-    Valdniek, viņš klusi teica.

-    Kas ir, Narl?

-    Tas Pravietojums…

-    Nu, kas tad ir ar to? Sgorrs aizkaitināts atmeta, tomēr izskatījās tāds kā dīvaini izklaidīgs.

-   Vai varētu būt, ka tas sāk piepildīties? Tu dzirdēji, ko teica spiegi. Viņš prot sarunāties ar Lerām un pašlaik ir Augstajā Zemē. Un vai tu atceries rindu "Cilvēks bargā brīdī nosargās"?

-    Atzīšos, mani pārsteidz ziņa, ka viņš ir izdzīvojis, Sgorrs salti teica. Bet vairāk nekas. Padomā, Narl, kas tik tajā Pravietojumā nav teikts! Debesis kļūst melnas. Herlām palīdz ienaidnieki. Tas nav iespējams! Un tu pats dzirdēji viņš esot teicis, ka nav Herne. Skaidrs, ka viņš nav Herne, jo tāda Hernes nemaz nav!

-    Bet viņš ir pavadījis laiku kopā ar cilvēku.

Sgorrs labu bridi klusēja, jo kaut kas bija sācis šķobīties ari viņa melnajā sirdī. Cilvēks. Rannohs kaut ko zina par cilvēku. Un viņš ir sastapis Hernes baru. Pārspējis viltībā pašus tumšākos Herlas. Sgorrs jutās patiesi pārsteigts, un reizē ar pārsteigumu viņā iezagās kremtošas šaubas. Vai Rannohs jau ir atklājis? Atklājis iemeslu, kāpēc viņš, Sgorrs, liedzis Herlām ceļu uz Augsto Zemi līdz brīdim, kad viņš būs gatavs iznīcināt Hernes baru un atriebties? Vai viņš ir atklājis to, ko briežu bari nekad nedrīkst uzzināt, paša Sgorra tumšo noslēpumu?

-      Nē! Sgorrs iesaucās, un viņā atkal uzbangoja cīņas spars. Vienīgais iemesls, kāpēc mums jābīstas no Ran­noha, ir Herlu māņticība un muļķība! Tieši tāpēc ir jāapklu­sina brieži, kuri šovakar to dzirdēja. Es neticu māņiem, Narl, bet zinu, ka ticība var būt milzīgs spēks, vienalga, vai tā balstītos uz patiesību vai iedomu. Bet ir vēl kas, Narl, un tas var mums lieliski palīdzēt. Spiegi teica, ka Rannohs ceļojot kopā ar māti, un tas var nozīmēt tikai vienu: viņš pats nemaz nezina, ka ir Eloinas un Brehina dēls. Tātad mums ir pietiekami daudz laika, lai izdarītu to, kas darāms. Lai šo Rannohu… likvidētu.

Līdzko Sgorra domas sāka joņot ierastajā virzienā, viņš juta atgriežamies spēku un pašapziņu, kas ātri vien gaisi­nāja ziemeļu pusē negaidot uznirušo spokaino parādību.

-   Turklāt liec vērā, mīļais draugs Narl, Sgorrs apmieri­nāts teica, ja tas par Hernes baru ir patiesība, tad Rannohs, pašam nezinot, darbojas mūsu labā.

-    Kā to saprast, valdniek?

-    Viņš ir likvidējis pēdējo īsteno šķērsli manis paša iz­raudzītajā ceļā, ja neņem vērā muļķi Kolkvaru. Tagad nekas mūs vairs nespēs kavēt, kad vedīsim Lielo Baru uz Augsto Zemi.

-    Uz Augsto Zemi? Bet tu taču liedzi tai tuvoties!

-    Es liedzu tai tuvoties, līdz būšu izzinājis spēku, kas spēj pakļaut verdzībā visu Herlas cilti, līdz būšu gatavs uzvarēt visus barus Lielajā Zemē.

-    Tatad tu kaut ko jau zināji par Hernes baru, valdniek?

-   0, jā! Sgorrs nopietni atbildēja, un viņa acs savilkās šaura.

Sgorrs domās kavējās tajos senajos laikos, kad pats bija gandrīz vēl briedēns un tie bija padzinuši viņu no Augstās Zemes. Par uzdrīkstēšanos… bet tad Sgorrs aprāva savas domas. Pat viņš baidījās atcerēties, ko darījis toreiz, tajā liktenīgajā dienā uz salas.