Ugunsnesējs

Tieši turpat, kur pirms brīža Bankfuts godbijīgā izbīlī bija raudzījies uz dieva iemiesojumu, viņš atkal redzēja savu veco draugu.

-     Bet tas b-b-briedēns… Bankfuts stomījās. Es pats redzēju, kā viņš nokrita b-b-beigts!

-    Viņš nebija beigts, Rannohs atbildēja, kaut arī Kāļa spēriens viņu pamatīgi apdullināja. Tāpēc es tovakar visiem pavēlēju iet projām. Lai varētu palīdzēt šim mazajam. Nāc, Ragnur, sasveicinies ar Bankfutu!

Briedēns priecīgs pierikšoja tuvāk.

-    Kad redzēju, ka Ragnurs nav pagalam, es sapratu, ka izdevīgais brīdis ir pienācis. Tad arī nolēmu nospēlēt šo izrādi. Man tikai žēl, ka neapturēju visu to nejēdzību jau agrāk, bet tās ogas un murgainās dejas uz brīdi apdullināja arī mani. Ja Ragnurs nebūtu bijis tik attapīgs un izpalīdzīgs, nemaz nezinu, ko es būtu iesācis. Kad viņi bija projām, mēs kopīgi visu izplānojām, vai taisnība, Ragnur?

Ragnurs priecīgs paskatījās uz Rannohu.

-     Es iekārtoju Ragnuru, cik ērti varēju, un pieteicu, lai viņš neiet projām no akmeņiem, ja kāds tuvojas vai gaidāma nākamā upurēšana, lai izliekas beigts.

Bankfuts pamāja ar galvu, lai gan joprojām nespēja at­jēgties.

-    Tomēr vispirms es gribēju dabūt jūs projām, jo nebiju drošs, vai viss izdosies, kā gribēts. Ziņu padot es nekādi nevarēju, tāpēc vajadzēja izlikties, ka es jūs padzenu no ielejas. Man ļoti žēl, ka es tā pārbaidīju Villovu. Bet tad tu pēkšņi gandrīz visu sabojāji, Rannohs pasmējās, izpļā­pādamies, ka esi redzējis rituālu! Tomēr beigu beigās tas laikam pat palīdzēja radīt krāšņāku iespaidu.

-    Tātad… tātad viss bija izlikšanās!

-    Nē, Bankfut, viss ne, Rannohs klusi atbildēja.

-    Kā tā?

-     Saproti, Rannohs teica, un viņa balss kļuva ļoti no­pietna, gandrīz drūma, bija brīdis, kad es viņiem gandrīz noticēju. Kad man gribējās viņiem ticēt.

-    Kādas tev tur, kalnā, bija acis! Tās mani pārbiedēja.

-     Jā. Bet tur vainīgas galvenokart ogas un piepes, ko viņiem vāc Vergu bari. Tām piemīt spēks izraisīt nomoda sapņus, Bankfut. Viņi visi dzīvoja to iespaidā. Tikai pēc pirmās upurēšanas, kad tev likās, ka viņi ir nogalinājuši Ragnuru, man izdevās nokratīt šīs izjūtas, un pēc tam vajadzēja krietni papūlēties, lai Kāļa un pārējo briežu klāt­būtnē izliktos, ka es tās ēdu. Bet bija vēl arī kas cits, Bank­fut, kaut kas svarīgāks par piepēm. Tajā aplī, kad briedēni mēnessgaismā dejoja… īsu mirkli es gandrīz vai domāju, ka tiešām esmu Herne. Tam visam piemita kaut kas no Hernes līdz brīdim, kad…

Rannohs apklusa.

-    Līdz brīdim, kad…?

-    Līdz brīdim, kad viņi gandrīz nogalināja Ragnuru. Tad manī kaut kas pamodās un es nokratīju tās vīzijas.

-    Kā tas saprotams?

-      Brīdī, kad izjutu vardarbīgo gaisotni, kas valda tajā vietā un strāvo no akmens stabiem un šiem Herlām, es atcerējos izjūtu, kas man nākusi līdzi visu mūžu. To, ko jutu, būdams kopā ar vilku. Vēlēšanos dziedēt.

-    Bet Herne?

Rannohs pasmaidīja.

-     Hernes bara ticība šeit, Augstajā Zemē, ir kopta dau­dzus gadu simtus, un Rurls man sacīja patiesību viņi patiešām daudz zina par cilvēku. Tas ir šī akmens apļa dēļ. Upurēšanas rituālu viņi iemācījās, vērodami cilvēkus te, starp akmeņiem. Bet es droši zinu: ja vien Herlas cilts vēlas būt brīva Augstajā Zemē vai jebkur citur Lielajā Zemē, tad tā nekad nedrīkst pielūgt Herni tā, kā to darīja viņi.

-    Tātad tu…

Rannohs uzmanīgi paskatījās uz Bankfutu.

-    Nē, Bankfut, viņš klusi teica, es neesmu Herne. Es esmu Herla.

-    Un Pravietojums?

Rannohs domīgi lūkojās tumsā. Pāri Augstajai Zemei pūta stiprs vējš, skarbi skardams jauno briežu sejas. Rannohs pēkšņi jutās daudz vecāks. Viņš neatbildēja, bet pagriezda­mies pēkšņi juta, ka tumsā aiz akmens stabiem kaut kas kustas.

-            Nu tad laikam jāmēģina atrast p-p-pārējos, Bankfuts pēc brīža sacīja. Varu derēt, ka viņi tam visam nekad nenoticēs.

-            Bankfut, Rannohs klusi teica, es uzzināju vēl kaut ko.

-    K-k-ko tad?

-              Par Sgorru. Es zinu, no kurienes viņš atnāca pie mums, Rannohs nočukstēja. Šis kādreiz bija viņa bars.

Bankfuts pārsteigts lūkojās Rannohā.

-    Sgorra b-b-bars?

-            Jā, Bankfut, bet tas vēl nav viss, Rannohs atbildēja. Kāls teica: tas esot saistīts ar kādu salu un ar to, ko Sgorrs tur jau sen paslēpis. Viņš teica, ka Sgorrs vairāk par visu pasaulē baidoties no tā, ka to kāds varētu atklāt.

-    Bet ko īsti?

-            Es nezinu, Rannohs sacīja. Tas ir vēl tumšāks noslē­pums.

Trešā dala

>

18 Apzīmogošana

Un Tas Kungs uzlika Kainam zīmi.

Pirmā Mozus grāmata 4, 15

-    Dzīvs? Ko tu tur runā, kā viņš var būt dzīvs?

Narls tramīgi atkāpās koku ēnā. Viņš nekad vēl nebija redzējis Sgorru tā pārskaišamies. Viņa kungs bija kļuvis vecāks, un spalva ap purnu tam vietām sirmoja, neizpro­tami piešķirdama rētainajai sejai vēl draudīgāku izteiksmi.

-    Tas var būt tikai viņš, Narls teica. Izaudzis, pro­tams, un tagad viņam ir ragi. Bet zīme uz pieres ir tieši tāda pati. Ozollapas zime.

-    Bet kā tas iespējams? Sgorrs nespēja ticēt.