Ugunsnesējs

-   Neraizējies, Villova! Birrmagnurs, iedams viņai blakus, pačukstēja. Kad šie mūs vairs neredzēs, nogaidīsim līdz tumsai un tad mēģināsim viņu glābt.

Tomēr ari ziemeļbriedis jutās ļoti noraizējies, un to varēja lasīt viņa acīs.

Rannohs palika stāvam birzs malā blakus briežiem, kas bija ielenkuši Bankfutu.

-   Valdniek Herne! Kāls teica Rannoham, noskatīdamies pakaļ Villovai un pārējiem aizejošajiem briežiem. Upurē­šanai jānotiek šonakt!

-   Jā, Rannohs piekrita, nopietni lūkodamies uz Bank­futu, bet gādājiet, lai pie akmeņiem sanāktu viss bars!

Viņiem jāredz, kā Herne liek neticīgajiem maksāt ar asinīm!

Kad brieži veda Bankfutu kalnā uz akmens apļa pusi, viņa kājas bija tik smagas, ka viņš tikai ar pūlēm spēja tās cilāt. Spokaina, noslēpumaina mēnessgaisma vizēja pār pagānisko upurēšanas vietu. Šoreiz priekšgalā gāja Rannohs, abās pusēs viņam soļoja Hernes sargi, un no muguras sekoja jaunie briedēni un viss pārējais Hernes bars. Kad Rannohs iegāja akmens aplī, bars palika iepakaļ, bet Bankfutu sargi pagrūda uz priekšu. Ieiedams starp akmens stabiem, Bank­futs nodrebēja: agrāk upurētais, mirušais briedēns joprojām gulēja turpat zemē blakus akmens altārim.

Tad aplī iesoļoja Kāls kopā ar savu sardzi. Tie visi pēc kārtas zemu paklanījās pret Rannohu un nolika viņam pie kājām mutē līdzatnestās piepes un ogas.

-    Herne! ikviens iesaucās.

-    Herne! tagad sauca viss briežu bars, sanākdams lokā ap akmeņiem. Valdniek Herne!

-    Vai esi gatavs dzīrēm? Kāls jautāja.

Rannohs pamāja ar galvu.

Bankfutu rupji pagrūda uz priekšu, un viņš attapās stā­vam blakus altārim. Viņu bija ielenkuši trīs brieži un Kāls. Hernes brieži sāka šūpot ragus, apli tika ievesti jaunie brie­dēni, sākās briedēnu deja, sākās gaudu dziesmai līdzīgā maurošana. Bankfuts aizvēra acis un gaidīja triecienu. Ne­dabiskā, satracinātā deja šķita velkamies veselu mūžību, un Bankfuts juta, ka blakus stāvošais Kāls gatavojas liktenī­gajam spērienam.

Rituāls tuvojās kulminācijai, un Bankfuts saspringa, taču brīdī, kad gaudu dziesma šķita sasniegusi visskaļāko pa­kāpi, no Rannoha mutes izlauzās baiss rēciens.

-     Diezgan! viņš pēkšņi iekliedzās. Diezgan! Herne pieprasa klusumu!

Brieži un briedēni apstājās, Rannoha balss sastindzināti.

-    Kas noticis, Herne? Kāls noraizējies jautāja. Vai neesi apmierināts ar upurēšanu?

Rannohs piecirta kāju.

-Jā, Kāl, Herne ir neapmierināts! viņš nikni iesaucās. Neapmierināts ar upurēšanu! Ar tevi! Ar tavu baru!

Briežus pārņēma piepešas šausmas.

-    Bet kāpēc, valdniek? Kāpēc mēs esam izpelnījušies tavu nelabvēlību?

-    Un to jautājat jūs? Rannohs atsaucās. Jūs, kas dzīvojat māņticībā un bailēs! Jūs, kas ticat vienīgi tumsai, nāvei un varmācībai! Jūs, kas nogalināt paši savus bērnus un darāt to manā vārdā! Jūs uzdrīkstaties man jautāt, kāpēc?

Brieži akmens loka iekšpusē un ārpusē izbiedēti kāpās atpakaļ.

-      Palieciet, kur esat! Rannohs iesaucās. Palieciet uz vietas, līdz būšu iemācījis Herlām pamatīgāku maģiju nekā nāve! Līdz būšu parādījis jums, kā darbojas Herne Dzied­nieks! Jūs, kas Briežu valdnieka vārdā esat gatavi upurēt šo jauno briedi, skatieties manī un bīstieties no manis!

Rannohs paspēra soli uz priekšu un, pagājis garām Bankfutam, apstājās tur, kur joprojām gulēja nonāvētais brie­dēns. Viņš nolieca galvu un ļoti maigi ar ragu paberzēja tam sānu.

-    Es, kam dots spēks atdarīt dabas gaitu, Rannohs iesaucās, es tev pavēlu celties!

Apkārt bija iestājies stindzinošs klusums, un Bankfuts, pārsteigumā apdullis, redzēja, ka briedēns noraustās. Tā sāni nodrebēja, galva sakustējās, un nākamajā brīdī brie­dēns piecēlās kājās un nopurinājās. Briežu bars ieelsojās, un daži izbailēs noslīga pie zemes.

-   Un tagad klausieties! Rannohs iesaucās pērkondimdošā balsī. Tā kā jūs esat iemantojuši manu nelabvēlību, es jums visiem pavēlu pazust no šis vietas un nekad vairs te neatgriezties! Hernes bars ir likvidēts! Visi Vergu bari kļūs brīvi! Brieži Augstajā Zemē netraucēti klejos, kur paši vēlēsies. Ejiet kopā un dzīvojiet kā citi Herlas vai ari ejiet katrs savu ceļu! Bet nekad vairs neuzdrīkstieties nekrietni izmantot Hernes vārdu! Pazūdiet visi no manām acīm!

Otrreiz tas nebija jāatkārto. Brieži iemaurojās un, cits citu spārdīdami un grūstīdami, lauzās ārā no akmens apļa. Sākās paniska bēgšana. Ārpusē palikušie bēgdami izklīda pa tīreli uz visām pusēm. Cilvēka izveidotajā akmens stabu lokā palika tikai Rannohs, Bankfuts un jaunais briedēns. Bankfuts gandrīz vai neuzdrīkstējās pakustēties. Viņš rau­dzījās uz Rannohu un juta, ka pašam kājas izbīlī gluži vai iemietas zemē.

-      H-h-herne! Bankfuts izdvesa, atkal aizvēris acis. Herne! Nedari man pāri! T-t-tagad es zinu, ka Pravieto­jums ir patiess! Piedod, ka es par to šaubījos, bet…

Bet pēkšņi viņš izdzirdēja sprauslošanu. Tā pakāpeniski pārtapa skaļos, sulīgos smieklos.

-    Ai, Bankfut, vecais nejēga Bankfut, vai tiešām tu vairs nepazīsti savu veco draugu?

Bankfuts atvēra acis un jutās vēl vairāk pārsteigts nekā tad, kad bija ieraudzījis Herni.

-    Nomierinies, Bankfut, tas esmu es, Rannohs!