Ugunsnesējs

-    Herne aicina jūs pie sevis! svinīgā nopietnībā paziņoja to vadonis. Jums visiem jānāk līdzi!

Draugiem pat neradās iespēja mēģināt sava plāna īste­nošanu, un, nepaguvuši ne attapties, viņi briežu ielenkumā kāpa augšup kalnā, kur gaidīja Rannohs. Līdzko Villova ieraudzīja viņu stāvam birztalas ēnā blakus Kālam un sar­dzes briežiem, viņa straujā lēcienā metās uz priekšu.

-      Rannoh! Villova iesaucās. Vai tev nekas nekait? Mēs tik ļoti uztraucāmies! Nesapratām, kāpēc viņi mums neļauj ar tevi tikties, un…

-      Klusu! Rannohs iesaucās, pēkšņi piecirzdams kāju pie zemes.

Villova pārsteigta apstājās.

-    Rannoh, tā esmu es, Villova!

Šķita, ka Rannoha skatiens raugās Villovai cauri. Bank­futs, Dadzis, Teins un Birrmagnurs devās uz priekšu, bet

Pepa palika aizmugurē līdzās Brakenai, kas nevaldāmi dre­bēja un izbiedētu skatienu lūkojās Rannohā. Bankfuts ievē­roja, ka zeme ap Rannohu ir piebārstīta ar ogām un piepēm, ko viņi bija lasījuši kopā ar Vergu bara briežiem.

-    Mums prieks tevi atkal redzēt, Rannoh! Birrmagnurs rāmi teica.

-Jūs riskējat ar dzīvību, tā runādami ar mani! Rannohs salti izmeta.

Tad uz priekšu panācās Kāls, un viņa acis bija tikpat sarkanas kā upes ūdens.

-     Nolieciet galvas, kad runājat ar Herni! viņš uzklie­dza. -Jūs atrodaties dieva priekšā!

-     Rannoh, lūdzu! Bankfuts izmisis iesaucās. Vai t-ttu esi aizmirsis savus draugus?

Rannohs stingi raudzījās viņos un šķita cīnāmies ar sen pagaisušām atmiņām.

-    Es atceros jūs no saviem sapņiem, beidzot viņš neska­nīgi teica, bet esmu izgājis cauri mirušo valstībai un nonācis vietā, kurā neviens no jums nedrīkst spert kāju. Pravietojums ir piepildījies! Vai neredzat šo zīmi?

-     Tā ir parasta balta zīme, parasta zīme uz briedēna pieres! Tā tu pats vienmēr teici! iesaucās Villova. Vai tiešām tu neatceries, Rannoh?

-     Pārāk ilgi es centos sevi mānīt, Rannohs atbildēja. -Jūs zināt Pravietojumu. "Herne atkal modīsies no miega." Nu, lūk, Herne ir modies. Savējo vidū.

-    Bet, Rannoh! Villova nerimās.

-    Diezgan! Tagad jums jādodas prom no šīs vietas. Ejiet uz ziemeļiem! Vai uz dienvidiem. Tikai ejiet prom! Jūs un visi citi, kas nav īsteni hernieši!

Rannohs nosprauslojās, it kā pārvarēdams pretīgumu, bet Birrmagnuram īsu mirkli likās, ka Rannoha acis ir pa­visam skaidras. Tomēr, kad viņš atkal ierunājās tikpat salti kā iepriekš, ziemeļbriedis nosprieda, ka ir maldījies.

-    Pasteidzieties, jūs man esat apnikuši! Rannohs uz­kliedza.

Bet tad uz priekšu panācās Bankfuts.

-   Nē! viņš teica. Es tam nevaru t-t-ticēt. P-p-pēc visa, kam mēs kopā esam gājuši cauri! Rannoh, tas neesi tu! Viņi ir kaut ko izdarījuši ar tevi! Tas nebiji tu, Rannoh, ko es redzēju t-t-tur, starp akmeņiem.

To pasacījis, Bankfuts tūlīt saprata, ka pieļāvis smagu kļūdu.

-    Ko tas nozīmē? zvērojošām acīm iesaucās Kāls un atmeta ragus. Viņš ir redzējis Rituālu! Tā ir zaimošana!

Rannohs paskatījās uz briežiem un īsu mirkli šķita vil­cināmies.

-    Ņemiet viņu ciet! viņš pēkšņi iesaucās.

Bankfuts nepaguva ne attapties, kad bija jau ielenkts.

-    Nē! Villova iekliedzās.

Tagad viņa bija satracināta līdz neprātam, un, kad viens no sargiem, steigdamies pie Bankfuta, gāja viņai garām, jaunā tele no visa spēka iespēra tam ar pakaļkājām. Spēriens trāpīja briedim pa vēderu, un tas sāpēs neganti iemaurojās. Noliecis ragus lejup, tas grasījās durt Villovai mīkstajā sānā, taču viņa atlēca atpakaļ.

-    Bēdz, Bankfut! Villova iesaucās. Bēdz!

Bankfuts metās uz priekšu, bet brieži saskrēja viņam

apkārt. Bankfuta ceļš bija aizšķērsots. Dadzis, Teins un Birrmagnurs nolieca galvas un metās cīņā. Nākamajā brīdī gaisu jau tricināja karotāju ragu klaudzoņa. Kaut gan Teins un Dadzis cīnījās godam, visvairāk spēja izdarīt Birrmag­nurs, jo pretinieki nebija pieraduši pie ziemeļbrieža savā­dajiem, lielajiem ragiem un neprata pretoties to izliektajām smailēm. Drīz Birrmagnurs atradās pašā kaujas mutulī, kur nikni cirta uz visām pusēm un nodarīja uzbrucējiem lielus zaudējumus.

Tomēr stāvoklis drīz kļuva bezcerīgs. Līdzko Villova bija iekliegušies un sākusies kauja, kājās bija pietrūcies viss bars, un tagad aizstāvēt savu dievu metās arī pārējie. Drīz vien skaitliskais spēku samērs kļuva nepārvarams un Bank­futu no pārējiem šķīra vesels briežu mūris. Draugi atkāpās. Teinam pamatīgi asiņoja purns, un Dadzis nikni spārdīja zemi.

-Jūs! Rannohs uzrunāja Villovu un pārējos. Jūs spēlē­jaties ar savu dzīvību! Bet tāpēc, ka esat piedalījušies Hernes ceļojumā, es ļaušu jums aiziet neskartiem. Ejiet prom tūdaļ pat, jo neviena sveša acs nedrīkst redzēt to, kam tagad lemts notikt!

-   Rannoh! Villova iesaucās. Tu to nedrīksti! Tu neda­rīsi pāri Bankfutam!

-    Pazūdiet! Rannohs nikni uzkliedza. Ātrāk!

Citas iespējas vairs nebija. Svešo briežu dzīti, draugi kāpa lejā pa nogāzi, atstādami Bankfutu viņa liktenim. Brieži dzina viņus projām no ielejas uz Vergu bara mājvietas pusi, un Villova, ko vairāk par visiem plosīja niknums un bēdas, ik pa brīdim sāpīgi atskatījās uz vietu, kur bija palicis viņas draugs.