Ugunsnesējs

Izdevība radās tajā pašā vakarā. Kad sabiezēja krēsla un pārējie piekalnē rāmi skrubināja zāli, Bankfuts pamanīja, ka pulciņš briežu dodas uz austrumu pusi. Viņu vidū bija Rannohs. Bankfuts steigšus devās pie Teina, un viņi divatā metās tiem nopakaļ.

Abi jaunie brieži turējās piesardzīgā attālumā. Silts vējš šalkoja viršos un čukstēja paparžu audzēs. Bankfuts un Teins nodrebēja, juzdami, ka tuvojas akmeņu apļa vietai. Kad viņi bija uzkāpuši augstā ziemeļu kalna korē, debesīs atspīdēja pilns mēness un abi brieži apstājās, bijībā un neticībā plati iepletuši acis. Senatnīgais akmeņu aplis, kura diametrs bija augsta koka garumā, asi iezīmējās pret mil­zīgo, dzelteno mēnesi, kas izskatījās pēc iespaidīgas salas spokainā debesu okeānā. Vējš arvien vairāk pieņēmās spēkā, un dzeltenīgajā gaismā viss bija saskatāms kā uz delnas. Akmens apļa iekšpusē pulcējās trīsdesmit brieži, un to, kas stāvēja pašā vidū, viņi pazina pirmajā acu uzmetienā. Tas bija Rannohs.

Tik tikko uzdrīkstēdamies elpot, viņi lavījās tuvāk un tad izdzirda balsi. Runāja Kāls, bara vadonis, kas pirmais bija uzrunājis Rannohu pirms viņa sagūstīšanas.

 Valdniek Herne! Kāls sauca. Dod mums savu gaismu! Piepildi senseno Herlām lemto likteņa vēlējumu!

Tagad Bankfuts jau bija piekļuvis aplim triju koku attā­lumā un, ieraudzījis drauga seju, nodrebēja pie visām mie­sām. Rannoha acis bija violeti sarkanas, un tajās dega tāds niknums, kādu viņš nekad vēl nebija redzējis.

Rannohs nolieca galvu un izgrūda tik dobju māvienu, kas pārspēja vēja gaudas.

Tad atkal atskanēja Kāļa balss.

-    Vediet šurp briedēnus! viņš iesaucās. Lai tie dejo!

Četri brieži izgāja no apļa, un Bankfuts un Teins, gauži

pārsteigti, tālākajā akmens apļa malā ieraudzīja parādāmies briedēnu pulciņu. Tie lēni gāja uz priekšu, šūpodami galvas, un to acīs Bankfuts ieraudzīja tādu pašu drudžaini izmisīgu skatienu kā Rannoha acīs.

Tad aplī stāvoši brieži sāka vienā balsī maurot un rūkt un atkal atskanēja Kāļa sauciens.

-Jūs, kas esat nākotne, dejojiet Hernem, dejojiet Varmā­cības valdniekam!

Briedēni sāka mēnessgaismā līgani kustēties apkārt Ran­noham, iedami pa apli un šūpodami galvas pa labi un pa kreisi. Briežu māvieni pārtapa dobjās, ritmiskās gaudās, kuru pavadījumā briedēni cēlās pakaļkājās, griezās apkārt un mētāja galvas zilganajā mēnessgaismā.

-     Herne! briežu tēviņi sauca, vērodami jauno briedēnu deju. Herne, Tumsas valdniek!

Brieži riņķoja arvien ātrāk un ātrāk, līdz Bankfuta un Teina satriekto acu priekšā pārtapa gandrīz vai ēnās uz spokainas mēnessgaismas fona. Būtnes no citas pasaules. Būtnes, ko vada nedzirdēta, nereāla mūzika. Gari vai dēmoni. Vai varbūt abi. Deja sasniedza kulmināciju, un piepeši viens no jaunajiem briedēniem izskrēja no rindas un piegāja pie akmens altāra apļa vidū. Bankfuts pazina Ragnuru no Vergu bara.

Briedēni turpināja šūpoties dīvainajā dejā, riņķodami apkārt Ragnuram un akmens altārim. Tad piepeši Bankfuts un Teins ar šausmām ieraudzīja, ka apļa vidū ieskrien Kāls un saslienas pakaļkājās. Ar vienu strauju kustību viņš trieca kājas pret Ragnura galvu, un briedēns nokrita zemē bez dzīvības.

Bankfuts ieelsojās. Viņš tik neganti drebēja, ka kāju nagi gandrīz vai klaudzēja pret zemi.

-     Upurēšana! Teins nočukstēja. Tad re, ko viņi te dara! Upurē briedēnus!

Pēkšņi ari Rannohs viņiem priekšā saslējās pakaļkājās. Viņš sparīgi atmeta ragus pret mēnesi, drudžaini savēcināja gaisā priekškājas un pēc tam izgrūda baisu māvienu gluži kā no pašiem dvēseles dziļumiem.

-    Herne ir apmierināts! viņš iebrēcās balsī, ko draugi tik tikko pazina. Tagad atstājiet mani! Tas ir galā!

Teins un Bankfuts pagriezās un bēga. Viņi neapstājās un neatskatījās, līdz bija nokļuvuši pie Birrmagnura un pārē­jiem. Tuvodamies savējiem un tik tikko spēdams noticēt redzētajam, Teins izmisušā čukstā izdvesa:

-    Bankfut?

-    K-k-kas ir? draugs atsaucās.

-    Vai tas tiešām varētu būt? Tas, ka viņš ir Herne?

Kad Teins un Bankfuts pastāstīja draugiem par upurē­šanu, visi jutās satriekti, un Birrmagnurs drūmi purināja galvu, taču Teina un Bankfuta izskats neļāva šaubīties. Vie­nīgi Villova atteicās ticēt viņu stāstam.

-     Viņi kaut ko ir Rannoham nodarījuši! Kaut kā apdulli­nājuši viņu! Villova apgalvoja. Tagad ir vēl jo svarīgāk, lai mēs neizlaistu viņu no acīm!

-    Ko mēs tagad darīsim? jautāja Teins.

-    To pašu, ko bijām iecerējuši, Villova atbildēja.

-    Bet ja viņš ir…

-      Mums vismaz jāpiekļūst viņam un jārunā ar viņu! Villova neatlaidās.

Beidzot pārējie piekāpās. Draugi nolēma izmēģināt laimi nākamās dienas Larna stundā, un pirms tās visi sanāca kopā. Viņi bija ārkārtīgi satraukti, bet iecerētajā plānā kat­ram, izņemot Brakenu, bija jāveic sava daļa, tāpēc domas par darāmo vismaz palīdzēja apspiest bailes.

-     Labi! Villova beidzot noteica. Tev, Birrmagnur, jāiet pirmajam, un mēs ar Pepu iesim vēlāk, kad Bankfuts…

Bet tad Villova pēkšņi apklusa. Viņa bija ieraudzījusi tuvojamies desmit briežu tēviņus.

Pienākuši klāt, tie nolieca ragus.