Ugunsnesējs

-     Bet vai tie idioti tiešām tic, ka viņš ir Herne? grozī­dams galvu, teica Dadzis.

-    Varbūt ir ari.

Dzirdēdami šos Teina vārdus, draugi pārmija skatienus, kuros izbrīns mijās ar bailēm.

-    Tā sacīts Pravietojumā, Teins nočukstēja.

-    Nē, tam es nespēju ticēt, Bankfuts samulsis nomurmi­nāja. T-t-tas taču ir Rannohs, kas bērnībā spēlējās ar mums kopā un ar lielu patiku lēca pāri kritušiem stumbriem! Es vienmēr esmu zinājis, ka viņš ir īpašs briedis, bet… Herne?

-     Turklāt viņš pats mums ir teicis, ka nav samainīts bērns, atgādināja Villova.

Visi paskatījās uz Brakenu. Briežumāte neko neteica, taču zem aizmigloto acu plīvura piepeši uzzibēja baiļu dzirksts. Tomēr izskatījās, ka pārējos viņas klātbūtne no­mierina. Rannoha māte bija dzīvs apliecinājums tam, ka Pravietojums nevar būt patiesība.

-   T-t-tur ir vēl kaut kas, Bankfuts pēkšņi teica. Toreiz, pirmajā vakarā, viņi aizveda Rannohu kaut kur kalnos.

Brieži izbiedēti saskatījās.

-    Viņi man iedveš bailes, sūrojās Pepa. Viņiem ir tik dīvainas paražas! Kaut vai tie apļi…

-   Jā, Pepa, Teins piekrita. Man šķiet, ka tā viņiem ir sava veida lūgšana.

-    Tas nav dabiski! Pepa teica. Vai atceraties tos bries­mīgos akmeņus? Kur vēl ir dzirdēts, ka brieži vāktu ragus?

-     Es varu t-t-tikai teikt, ka viņi caur un cauri ir neda­biski, sacīja Bankfuts. Viņi mani b-b-biedē daudz vairāk nekā tie brieži, ko redzējām parkā, kaut gan acu skatiens ir līdzīgs. Vai esat ievērojuši, kādas viņiem asinīm pieplūdušas acis? T-t-tur ir kaut kas spokains… un mežonīgs.

Bet Villova sastingusi raudzījās augšup un acīmredzami vairs neklausījās draugu vārdos.

-    Nevar būt! viņa izdvesa. Ko viņš te dara?

Pāri zāles klajumam noteiktā gaitā viņiem tuvojās briedis ar lielu, pinkainu kažoku un augstiem, izliektiem ragiem. Pienācis klāt pārsteigtajiem draugiem, ziemeļbriedis rādīja ļoti nopietnu vaigu.

-    Es priecājos, ka jūs atradu, Birrmagnurs apstādamies teica. Viņi aizturēja mani ielejas ziemeļu galā. Kad uzzi­nāju, kas noticis, tūlīt sapratu, ka tie esat jūs, tomēr man vajadzēja laist darbā visu pārliecināšanas spēku, lai pieda­būtu viņus atvest mani šurp.

-    Bet ko tu te dari, Birrmagnur? Villova iesaucās, kaut gan ziemeļbrieža iespaidīgā klātbūtne viņu nomierināja. Mēs necerējām tevi vēl kādreiz sastapt.

-     Arī es to necerēju. Taču divas saules pēc tikšanās ar jums mani sagūstīja Vergu bars. Viņi atveda mani taisnā ceļā uz šejieni.

-    Bet kāpēc?

-     Viņi gribēja izvilkt no manis visu, ko zinu par Rannohu. Viņi redzēja, kā mēs nokāpjam no Lielā Kalna.

-    Viņi mūs redzēja?

Jā, un sekoja mums veselas saules ilgumā, bet tad sniegos mūs pazaudēja. Pēc tam viņiem izdevās mani atceļā noķert. Protams, ja tas nebūtu gadījies manā bezragu laikā, tas viņiem tik viegli neizdotos, Birrmagnurs lepni piebilda.

-    Vai viņi tev nenodarīja pāri?

-       Nē. Tiesa, mums laimējās, ka viņi mūs nemēģināja nogalināt, līdzko pirmoreiz ieraudzīja. Kāpt Lielajā Kalnā ir svētuma zaimošana. Bet drīz viņi pamanīja zīmi uz Rannoha pieres. Un tad iedomājās, ka pats Hoerns ir nokāpis no kalna virsotnes. Iezīmētais, tā viņi to sauc. Gadsimtiem ilgi viņi ir skaitījuši lūgsnas tā atnākšanai Hoerna sastapšanas vietā.

-    Hernes sastapšanas vietā, Teins atkārtoja.

-    Jā, kad viņi saiet apļos un skaita savas lūgsnas.

-   Tātad viņi patiešām skaita lūgsnas? Teins pārjautāja.

-     Cik saprotu, visa viņu dzīve ir veltīta tikai Hoernam.

-      Un kam jānotiek tagad, kad Viņš ir ieradies? jautāja Villova. Tas ir, kad tie iedomājas, ka Viņš ieradies?

-      Es īsti nezinu. Bet man šķiet, viņi gaida notiekam vēl kaut ko.

-     K-k-kaut mēs tikai varētu parunāt ar Rannohu! sacīja Bankfuts.

-    Mēs to izdarīsim! Villova pēkšņi paziņoja.

-    B-b-bet kā?

Villova apņēmīgu skatienu ielūkojās acīs draugiem un ziemeļbriedim. Viņas acis spīgoja dzelžaina apņēmība.

-       Par Pravietojumu es neko daudz nezinu, viņa lēni teica, toties es pietiekami daudz zinu par Rannohu. Ar šiem Herlām viņam nevar būt nekā kopīga. Atcerieties, kā viņš tos neieredzēja jau tad, kad mēs dzīvojām kopā ar Vergu baru. Nē. Mums jāizstrādā plāns.

-    Plāns? Teins atkārtoja.

-Jā. Plāns, kā viņu glābt.

Visu dienu draugi prātoja, kā piekļūt Rannoham, un līdz mijkrēslim viņiem bija nobriedusi itin atjautīga doma, kā to izdarīt. Tomēr plāns bija bīstams, un tam vajadzēja iepriekš sagatavoties, tāpēc draugi nolēma to īstenot pēc trim vai četrām saulēm, kad iestāsies pilns mēness.

Aiznākamajā saulē, kad Teins sēdēja tveicē, pārgremodams savas domas līdz ar bagātīgu zāles kušķi, pie viņa pieskrēja Bankfuts.

-    Tein, viņš aizelsies izdvesa, p-p-pirms mēs mēģinām glābt Rannohu, man kaut kas jānoskaidro, un es gribu, lai tu nāc man līdzi!

-Ja varēšu, es labprāt palīdzēšu, Bankfut, Teins atbil­dēja, bet par ko īsti ir runa?

-     Es g-g-gribu zināt, kurp viņi Rannohu ved! Pārējos te nevajag iejaukt. T-t-tas var būt bīstami.