Ugunsnesējs

Rubenis vēlreiz savēcināja spārnus, tad apdullis atkrita atpakaļ zemē. Mazās, pērlītēm līdzīgās acis neizpratnē lūkojās Rannohā.

-        Tātad tā ir patiesība! pēc brīža tas izdvesa. Pa Augsto Zemi staigā briedis, kas prot runāt!

-    Kur tu to dzirdēji? Rannohs jautāja.

-    Par to runā visi putni.

-       Vai vari mums palīdzēt? Rannohs vaicāja. Vai esi te tuvumā redzējis briežu baru?

-Jā, esmu gan, rubenis atbildēja, bet ar tiem nevajag ielaisties nekādās darīšanās!

-    Kāpēc ne?

-        No viņiem baidās visi apkārtnes Leras, putns pa­skaidroja. Viņiem ir dīvaini paradumi. Daži runā, ka viņi nogalinot paši savējos. Citi stāsta, ka viņi esot sen mirušu briežu rēgi.

-    Kur viņi ir? Rannohs jautāja.

-      Tepat aiz šī kalna, putns atbildēja. Bet es tevi esmu brīdinājis!

Rannohs pateicās nabaga iztrūcinātajam rubenim, un brieži devās tālāk. Pie kādas panīkušu koku audzes viņi atkal apstājās, lūkodamies lejup nākamajā ielejā, un tad Rannohs ieraudzīja meklētos. Sargi bija brīvi izvietojušies augstāk piekalnē un vakara gaismā grauza zāli. Dzīvnieki bija pār­steidzoši lieli. Briedēni bija nošķirti savrup nelielā grupā, ko sargāja citi briežu tēviņi. Draugi pārsteigti ievēroja, ka barā nav nevienas briežu govs. Hernes bars sastāvēja tikai no buļļiem.

-    Man viņi izskatās pavisam parasti, Dadzis teica.

-    Ko lai mēs darām tālāk? jautāja Teins.

-    Es vēl nezinu, Rannohs atbildēja. Varbūt man vis­pirms vajadzētu aiziet un parādīties viņiem vienam. Ja izrādīsies, ka viņi ir naidīgi noskaņoti, jūs varēsiet aizbēgt.

-    Ja gribi iet pie viņiem, Villova teica, tad iesim visi kopā!

Tajā brīdī notika kaut kas ļoti neparasts. Viens no brie­žiem dobji un skaļi iemaurojās. Tādus saucienus Rannohs un pārējie bija raduši dzirdēt tikai Anlaha laikā, un viņi pārsteigti lūkojās, kas notiks tālāk. Saucienam atbildēja cits briedis, tad nākamais, un tie skanēja vēl un vēlreiz. Brieži sāka ritmiski cilāt ragus augšup un lejup, un saucieni pārtapa tādā kā stieptā, modulētā dziesmā. Briežu grupas sagāja kopā, izveidojot dzīvus apļus, un sāka soļot, šūpo­dami galvas cits pret citu un kārpīdami zemi.

-    Tās ir tās pašas pēdas, ko mēs redzējām! nočukstēja Teins.

-    Iesim projām! Rannohs aicināja. Man vajag pado­māt.

Taču, vēl lāgā nepaspējuši apgriezties, viņi pārbīlī sa­stinga.

Piecpadsmit brieži bija nemanot nokļuvuši viņiem aiz­mugurē un tagad strauji tuvojās, palaikam sliedamies pakaļkājās un neganti baurodami. Draugi instinktīvi pa­griezās, lai pa kalna kori mestos bēgt, taču tagad viņi sveša­jam baram bija labi saskatāmi. Gaisu spēji satricināja nikni rēcieni, un brieži joņoja viņiem pretī no visām pusēm. Ja iepriekš viņi vēl bija neziņā, vai sastaptais bars būs naidīgi noskaņots, tad tagad par to vairs nebija nekādu šaubu.

-     Ātrāk! Rannohs iesaucās, izmisīgi domādams, ko iesākt. Stājamies aplī!

Draugi sagāja ciešā aplī un palika krēslā stāvam, gaidī­dami savu likteni.

Brieži tuvojās zibenīgā ātrumā, un acīs tiem zibēja ne­gants niknums. Pieskrējuši no dažādām pusēm, tie saplūda vienā barā un sāka riņķot apkārt mazajam pulciņam, nikni spārdīdami zemi un sliedamies pakaļkājās. Negantie māvieni bija ļoti līdzīgi nupat kalnā dzirdētajiem saucieniem.

Tad tie pavisam negaidot apstājās un pats lielākais brie­dis stāvēja pretī Rannoham.

-     Sagatavojieties! Rannohs pačukstēja draugiem, kas kā sasaluši skatījās uz milzīgajiem ragiem.

Briežu vadonis brīdi dusmīgu skatienu urbās Rannohā, tad iemaurojās tik neganti, ka nodrebēja visa apkārtne.

Taču viņš nemetās uzbrukumā, bet, vēlreiz piecirtis kāju, paspēra soli uz priekšu. Tad pēkšņi viņš nolaida ragus lejup un raidīja skaļu saucienu. To pārtvēra pārējie brieži, un arī tie nolieca galvas.

-    Esi sveicināts! briežu vadonis iesaucās. Esi sveici­nāts un svētīts, Herne! Hernes Cerība ir piepildījusies! Le­ģenda tapusi par īstenību!

-    Es nevaru t-t-tikt viņam ne tuvumā!

Nabaga Bankfuts šķita zaudējis pēdējo cerību. Kopš die­nas, kad viņi sastapa Hernes baru, bija aizritējušas divas saules, un Bankfuts satraukti apspriedās ar pārējiem.

Tajā dīvainajā vakarā, kas joprojām mulsināja viņu domas, svešie brieži tūlīt bija nošķīruši viņus no Rannoha.

Tūdaļ pēc tam, kad tie beidza klanīties Rannoham, briežu barvedis, ko sauca Kāls, bija aizvedis viņu projām uz netālo bērzu birztalu kalnu nogāzes augstākajā daļā, kur draugi varēja viņu labi redzēt, taču tikai pastāvīgā sardzes ielen­kumā.

Tikmēr Bankfutu un pārējos aizveda ielejas dziļumā pie neliela strauta un paskaidroja, ka viņi drīkstot brīvi staigāt apkārt, kamēr vien nemēģināšot tuvoties Rannoham vai bēgt projām. Svešie brieži izturējās itin piedienīgi, tomēr to acīs un ragu kustībās nebija grūti izlasīt slēptus draudus.

-     V-v-viņu visu laiku apsargā, cauru dienu un nakti! Bankfuts turpināja. Šie sauc to par godasardzi, bet es gan tā nedomāju. Kad Rannohs aizgāja šiem līdzi, viņš paguva man pačukstēt, ka centīšoties dot kādu ziņu, bet es vairs neko neesmu dzirdējis.

-    Vismaz izskatās, ka viņam nekas nekait, sacīja Teins.