Ugunsnesējs

Kad brieži bija ceļojuši jau četras saules, viņu sasprindzi­nājums manāmi pieauga. Sevišķi satraukts bija Rannohs, jo, tuvojoties Hernes baram, viņš arvien biežāk sev jautāja, kāpēc dodas tieši pretī šo noslēpumaino Herlu ragiem. Viņam tikpat kā nebija jausmas, ko viņš sastopoties tiem sacīs, turklāt jauno briedi mocīja bailes no tā, ko viņš varētu uzzināt pats par sevi. Ikreiz, aizvēris acis, viņš tagad sapņoja par Herni.

Viens šāds sapnis parādījās, kad rītausma jau debesīs dzēsa zvaigznes, un atstāja uz viņu dziļu iespaidu.

Šajā sapnī Rannohs stāvēja plaša tīreļa vidū un viņam ap galvu svilpoja vējš. Vējā viņš dzirdēja balsi un zināja, ka tā ir Hernes balss.

-    Kas tas ir, ko tu meklē, Rannoh? vējš čukstus jautāja.

Rannohs miegā sakustējās.

-     Gribu saprast, viņš dzirdēja sevi atbildam, gribu būt brīvs.

-    Tev ir ļauts saprast daudz, balss teica, bet tu tomēr esi Lera. Visu tu nevari saprast.

-    Kā tad es varu būt brīvs?

-    Kas ir brīvība? smejoši jautāja vējš.

-             Brīvība ir skriet kopā ar citiem Herlām, Rannohs nomurmināja, un dzīvot Izlūkotāja dzīvi.

-Jā. Bet kas būs ar viņiem? balss atjautāja. Kas būs ar Herlām, ko tu pameti Zemajās Zemēs?

Vējš pieņēmās spēkā, un cauri tā gaudām Rannohs dzir­dēja izmisušu briežu saucienus.

-             Ai, Herne! Rannohs ievaidējās kā sāpes ciezdams. Vai tu nekad mani neatstāsi? Vai es nekad nebūšu brīvs?

-    Brīvība visupirms ir sevī pašā, balss nodimdināja.

-    Bet kas man jādara?

-            Atceries, ko es tev teicu jau krietni sen. Tev jāklausās, Rannoh. Jāklausās, kas tu esi, un tu nekad to nedrīksti aizmirst.

Vējš Rannoha sapnī kļuva par tik tikko jaušamu atbalsi, un no tā palika pāri tikai klusi šalcoša vēsma.

-            Tu nevari izbēgt no sava likteņa! vējš teica, un tad balss un sapnis izgaisa nebūtībā.

Bija pavēls rīts, un tīreli, pa kuru brieži rikšoja, tina vasarīga dūmaka. Gājiens kļuva arvien stāvāks, un briežus pēkšņi pārņēma neparasta gaidu apjauta. Viņi skrēja pa kalnu grēdas muguru, un Bankfuts, kas bija aizsteidzies gabaliņu citiem priekšā, pēkšņi apstājās.

-    S-s-skatieties! viņš izdvesa.

Veroties Bankfuta norādītajā virzienā, viņi ieraudzīja milzīgu akmeņu apli. Varenie bluķi slējās pret debesīm, un ap tiem peldēja un virmoja miglas grīstes.

Katrs akmens stabs, ko rupji apdarinājušas sen aizsaulē aizgājušu cilvēku rokas, pacēlās jauna kociņa augstumā un slējās vienmērīgā attālumā cits no cita, veidojot slēgtu apli. Apļa vidū bija redzams akmens altāris.

-    Stāvošie Akmeņi… Rannohs nočukstēja.

-    B-b-bet kas tos…?

-    Cilvēks.

Rannoham bija taisnība, jo šo apli neolīta laikos bija iz­veidojusi kāda cilts, vēl vecāka par piktiem, kas apmetās skotu zemes ziemeļu apgabalos. Šeit, šajā kailajā tīrelī, akmens stabi bija stāvējuši ilgāk nekā divtūkstoš gadu un to senseno izmantojuma nolūku sen aizskalojis lietus un aiznesis vējš, un nodevuši aizmirstībai neskaitāmi mēness cikli. Cilvēkiem, kuri tēsa šos akmeņus un vilka milzīgos bluķus caur Augsto Zemi, te reiz bija svētvieta vieta, kur pielūgt nevis cilvēka vai pat dzīvnieku tēlus, bet pašas dzīves pirmatnējo, neapzināto spēku; tā bija kā enkurs, kas mests zibošajās zvaigznēs. Šī vieta bija daudzu pārestību lieciniece, un šausmu ainas vēl tagad jautās cauri plūs­tošajās enerģijas strāvās. To juta ari Rannoha vadītie brieži. Viņu maņas trīsēja no nezināmā un neizzināmā pieskā­rieniem.

Piegājis aplim tuvāk, Rannohs atkal apstājās. Zeme te bija pamatīgi izmīņāta. Rannohs paošņāja zemi un pamāja ar galvu. Te garām bija gājis Hernes bars, turklāt pavisam nesen.

-   T-t-turies cieši man blakus, Pepa! Bankfuts nočukstēja.

-    Rannoh, nāc un paskaties šeit! pēkšņi iesaucās Teins.

Viņš stāvēja tuvu vienam no lielajiem akmeņiem. Tukšajā

vietā starp to un nākamo akmeni Rannohs ieraudzīja brieža ragu. Paskatīdamies apkārt, viņš redzēja, ka ragi pa vienam salikti ari pārējās akmens stabu starpās visa apļa garumā.

-    Ko tas nozīmē? Teins čukstus jautāja.

Rannohs neziņā papurināja galvu, bet juta, ka pārējie viņam aiz muguras kļuvuši ļoti tramīgi. Brakena nevaldāmi drebēja.

-    Ejam! viņš iesaucās. Mums jāsteidzas tālāk!

Šķērsodami kalnaino tīreli, viņi redzēja vēl citas Hernes

bara nesenās klātbūtnes pazīmes. Taču virši tīkami čabēja vēja pūsmās, un dienas jaukums gaisināja drūmās priekš­nojautas. Neilgi pirms Larna stundas viņi nokļuva plašā ielejā, kas bija biezāk apaugusi kokiem nekā citi pēdējā laikā skatītie apvidi. Vieta bija ļoti skaista, un tajā bagātīgi ziedēja savvaļas puķes un valdīja dziļš klusums.

Izgājuši cauri ielejai, brieži sāka kāpt pretējās puses pie­kalnē. Piepeši viņi izdzirdēja drudžainu čaboņu un ierau­dzīja, ka paparžu audzē kaut kas kustas. Tas bija rubenis, kas gulējis paparžu biezoknī un, briežu iztrūcināts, sapinies ķeburainajos augos.

Rannohs lēni piegāja putnam klāt.

-       Nebaidies! viņš teica. Mēs tev neko sliktu nedarī­sim. Mēs meklējam briežu baru, kas mīt tepat tuvumā.