Ugunsnesējs

Ceļu viņiem aizšķērsoja ciešā rindā sastājušās briežu govis. To bija ap trīsdesmit. Vidū stāvēja Laieta, un viņas acis meta dusmu zibeņus.

-    Ko jūs darāt? viņa nikni noprasīja.

-    Mēs ejam projām! Rannohs atbildēja.

-    Tev neviens neprasa! Laieta uzsauca.

-    Un tomēr es gribu…

-            Klusu! Laieta viņam uzkliedza. Bullis nedrīkst tā runāt ar govi! Villova, atbildi, kurp jūs ejat!

Villova paspēra soli uz priekšu, un viņas acis nikni lies­moja.

-            Ej nost no ceļa! viņa dusmīgā čukstā teica, paceldama galvu pretī Laietai.

-Ko?

-    Es teicu, ej nost no ceļa!

Laieta sastomījās. Viņa nebija radusi dzirdēt tādus vārdus ne no buļļa, ne no govs. Taču Villovas skatienā zibēja kaut kas tāds, kas lika viņai palikt uz vietas. Ari Rannohs panācās uz priekšu un nostājās blakus Villovai.

-    Dari, kā Villova teica! viņš klusi sacīja. Mēs ejam…

-            Klusu! Laieta vēlreiz iesaucās. Tas ir kaut kas ne­dzirdēts! Tieši jūsu un jūsu melu dēļ mani brieži kļuvuši nemierīgi!

-            Tie nav meli, Rannohs mierīgi teica. Tavi brieži ir slimi, tāpēc ka dzer no upes, kurā cilvēks ber kaut ko kaitīgu. Ja jūs aizietu no šīs vietas, viņi atkal kļūtu veseli.

-            Aizietu no šis vietas? Laieta iesaucās. Vai esi zau­dējis prātu? Lai mēs atteiktos pildīt senseno Vergu bara pienākumu?

-           Varbūt Hernes bars stāsta jums melus, Rannohs klusi sacīja.

Laietas acis pārsteigumā plati iepletās.

-   Kā tu uzdrošinies par viņiem runāt? barvede iesaucās.

-     Es nezinu, Laieta, kas viņi ir, Rannohs teica, tagad runādams pavisam miermīlīgā tonī, bet es esmu nolēmis to noskaidrot.

-    Ko tu esi nolēmis? Laieta iekliedzās.

-    Mēs viņiem sekosim.

-    Nē! Laieta izdvesa. Tas ir aizliegts!

-    Un tomēr mēs to darīsim.

Laieta sāka ar pakaļkājām spārdīt zemi, un pārējās, to redzēdamas, draudīgi panācās uz priekšu. Tajā pašā brīdī blakus Rannoham un Villovai nostājās Teins, Dadzis un Bankfuts. Draugi stāvēja plecu pie pleca, noliekuši ragus, un Villova nikni zibošām acīm raudzījās uz Laietu. Viņa skatījās ari uz pārējām briežu govīm, kuru vidū vairākas bija runājušas par promiešanu no bara, un, sastapdamas šo skatienu, tās neveikli nolaida acis un mirkli sastomījās. Bet tikai mirkli, jo spēku samērs bija trīsdesmit pret sešiem un saniknotas briežu govis spēj sekmīgi laist darbā zobus un kājas.

Bet tad pēkšņi Pepa iesaucās:

-    Redziet, kur Hargs! Hargs skrien šurp!

Tā bija taisnība. Viņam blakus rikšoja divi drosmīgākie briežu tēviņi Skeins un Tannars, un Hargs veda tos pa pie­kalni augšup tieši uz viņu pusi.

-     Ko tu te dari, Harg? Laieta nicinoši noprasīja, kad brieži bija uzskrējuši kalnā. Tūlīt ej atpakaļ vākt augus!

-    Nē, Laieta! Hargs atbildēja, pārējo briežu iedrošināts. Mēs gribam aprunāties. Par to, ko stāstīja Rannohs, par upi un to, kas notiek ar mūsu ragiem.

-    Tie ir meli! Laieta noskaldīja.

-    Nē, nav. Pirms piecām saulēm es to redzēju pats savām acīm. Cilvēki kaut ko ber upē.

-Ja ari ber, kas par to? Vai jūs iedomājaties, ka viņi ļaus mums aizbēgt? Vai esat aizmirsuši mūsu pienākumu? Mums jādzīvo pazemībā līdz Atnākšanas laikam, jo tā ir Hernes Cerība!

Tagad briežu buļļi un govis stāvēja aci pret aci, novērtē­dami katrs sava pretinieka spēku.

-     Hernes Cerība mūs ir verdzinājusi gadsimtiem ilgi, Hargs teica. Tai ticēja mans tēvs, viņa tēvs un tēvatēvs, bet neviens nepiedzīvoja Atnākšanu. Un, ja arī mēs to pie­dzīvotu, kas tad būtu? Labi, mēs klejotu starp zvaigznēm, bet vai tu, Laieta, esi kādreiz padomājusi, kā būtu klejot pa viršu laukiem?

Buļļu vidū atskanēja piekrītoša murdoņa, bet vairākas govis sāka nosodoši rūkt.

-    Apklusti! viena iesaucās.

-    Ārprāts! iebrēcās cita, pagrūzdama tuvāko briedi.

-    Nē, lai Hargs runā! atskanēja brieža balss, un pēkšņi visa apkārtne sāka dimdēt no saniknotiem cīņas saucieniem.

Taču'Rannohs, Villova un pārējie to vairs nedzirdēja: cīņai pieņemoties spēkā, tikai viena vai divas briežu govis pamanīja, ka viņi ir klusi aizslīdējuši projām.

17 Briedēnu deja

Pusapjaušama mirušo karaļvalsts, Drūmības aina, ko izgaismo bāli. Tāli zibšņi no ceļojuma. Džefrijs Hills. "Akmens vīrs"

Rannohs veda draugus projām, cik ātri vien spēja. Kaut gan Hernes bara pēdu nospiedumi mīkstajā zemē bija labi saskatāmi, drīz kļuva skaidrs, ka svešie brieži joņo lielā ātrumā, un draugi juta, ka ar katru bridi kļūst grūtāk tiem sekot.

Vietās, kur zeme bija pārāk cieta vai akmeņaina, lai saglabātu pēdu nospiedumus, Rannohs vadījās pēc aplauz­tiem zariņiem vai spalvu šķipsnām, kas ieķērušās viršu ceros vai papardēs, vai vienkārši pēc apkārtnes spriezdams, kādu ceļu briedis visdrīzāk izvēlētos.

Dīvaini likās tas, ka ik pa laikam, turklāt pēc vienmērī­giem ceļa posmiem, draugi nonāca pie briežu izbradātiem apļiem, kur svešie acīmredzot bija apstājušies parunāt un nomīņājuši zemi. Šo apļu vidū viņi atrada salauzītus zarus, irbuleņu cerus vai kādu citu zīmi, kas izskatījās tur īpaši nolikta gluži kā dīvainā rituālā.