Ugunsnesējs

Rannohs devās ceļā tajā pašā ritā un gāja gar upes krastu augšup pa straumi uz ziemeļaustrumiem. Ceļš veda cauri kalnainam savvaļas apvidum, un nākamās dienas priekš­pusdienā Rannohs kļuva nemierīgs. Stāvēdams upes aus­trumu krastā, viņš caur papardēm juta zināmu smaku. Tomēr pazīstamo tieksmi bēgt projām apslāpēja iegūtās zināšanas par to, ko viņš drīz ieraudzīja acu priekšā.

Apmetne nebija liela, taču daudz neparastāka par tām, ko Rannohs bija redzējis zēna dzīves vietā un baisajā ielejā. Ap upi sabūvētās mājas, tāpat kā citur, bija no kūdras un akmeņiem, bet ap tām rēgojās bedres un zemes kaudzes no izrakņātiem kalniem. Pašā vidū melnēja ieeja alā, un tās tuvumā darbojās cilvēki, kas stūma uz upes malu ar krāsainiem akmeņiem augstu piekrautus ratus. Citi sijāja atvestās kravas un, kad bija beiguši, atlikumu iegāza ūdenī, un vietā, kur upe tecēja cauri apmetnei, straume kļuva violeti sarkana.

Rannohs pārsteigts raudzījās notiekošajā, cenzdamies redzēto saprast, taču, iemeslu īsti pat nezinādams, aptvēra, ka tieši te slēpjas Vergu bara briežu neveselības cēlonis. Rannohs bija nonācis pie raktuvēm, kurās cilvēki ieguva varu un citus izrakteņus. Tie cilvēkiem deva labāku mate­riālu ēku būvēm, taču to atkritumi piesārņoja upi un sagandēja tīro, dzīvinošo ūdeni.

Kādu laiku Rannohs nopietni skatījās, tad novērsās. Atkal atgriezies Vergu barā, viņš devās taisnā ceļā pie Harga. Tovakar viņi ilgi stāvēja kalnā un sarunājās, līdz satumsušajās debesīs sāka mirgot zvaigznes. Hargs purināja galvu, Rannohs nikni kārpīja zemi, un abi nopietni skatījās lejup uz upi.

Kad Rannohs pastāstīja Villovai un pārējiem, ko atklājis par sarkano upi, viņi tūdaļ pārstāja dzert tās ūdeni, kaut arī īsti nesaprata Rannoha teikto. Arī lielākā daļa briežu no Vergu bara pārstāja dzert no šīs upes, un ielejā valdīja ļoti saspringta gaisotne. Daļēji tas bija tāpēc, ka visi zināja: drīz gaidāmi atnācēji no Hernes bara, un briežu govis jau bija izvēlējušās savējo vidū trīs jaunus briedēnus. Taču cits iemesls bija tas, ka briežu tēviņi sāka dīvaini uzvesties.

Kādu dienu, piekalnē gremodamas, abas dvīnes par to pārliecinājās pašas. Netālu no viņām brieži vāca augu krā­jumus, un viens no tiem, pārtraucis darbu, sērīgi lūkojās tālumā. Garām gāja trīs briežu govis, un viena no tām tūlīt pieskrēja dīkā stāvētājam klāt.

-    Beidz blenzt un strādā! viņa uzsauca.

Taču briedis pat nepakustējās.

-    Vai nedzirdēji, ko es teicu?

Briedis joprojām nepievērsa viņai nekādu uzmanību, un govs, pagriezusi muguru un nicinoši noliekusi galvu, iespēra viņam ar pakaļkāju. Villova un Pepa bija pārlieci­nātas, ka briedis tūlīt atsāks strādāt, jo šādas ainas bija redzējušas neskaitāmas reizes, taču briedis skaļi iebaurojās un, ari nolaidis galvu, spēra uzbrucējai pretī. Spēriens bija veiksmīgs, un govs izbrīnā skaļi nosēcās. Notikušais viņu tā pārsteidza, ka viņa skriešus metās atpakaļ pie pārējām briežu govīm.

-    To viņš lieliski izdarīja! Pepa čukstus teica.

Bija pagājušas astoņas saules, kopš Rannohs atgriezies no raktuvēm, un viņš kopā ar pārējiem stāvēja pie sarkanās upes. Viņiem piebiedrojās Villova, kas pastāstīja par noti­kušo un arī par citām dumpības izpausmēm Vergu barā. Briežu govis bija neganti pārskaitušās.

-    Ko brieži domā darīt? viņa jautāja.

-    Es nezinu, Rannohs atbildēja. Šī ziņa viņus satrici­nāja. Lielākā daļa ir pārstājusi dzert upes ūdeni.

-     Jā, sacīja Villova. Ari es to esmu ievērojusi. Un kalnos arvien biežāk uzliesmo strīdi. Govis stāsta, ka vairāki buļļi atsakoties vākt augus.

-    Un kā viņas to uzņem? jautāja Dadzis.

-    Izskatās, ka ir apjukušas, Villova atbildēja. Un šobrīd viņas ir vairāk noraizējušās par gaidāmajiem atnācējiem, lai uzsāktu kādu īpašu pretdarbību. Kā tu domā, Rannoh, kas tagad notiks?

-     Varbūt nenotiks nekas, Rannohs teica. Neapmie­rinātība tiešām ir liela, bet pašlaik viņas visas ir pārāk aizrāvušās ar Hernes baru un Hernes Cerību, lai domātu pašas par sevi.

Tad Rannohs pēkšņi apklusa. Skatīdamies pāri upei, viņš vakara dūmakainajā gaismā redzēja, ka uz viņu pusi skrien Pepa un pat nemēģina slēpties.

-Villova, Rannoh, ātrāk! Pepa sauca. Viņi jau atnāca!

Rannohs satrūkās.

-Kad?

-    Nupat. Pulcēšanās vietā bija ieradušies kādi divdesmit brieži. Laieta, Hoja un vairākas citas viņus tur jau gaidīja. Viņi savāca mutē ēdamā krājumus un aizveda līdzi briedē­nus Fērlu, Kallu un Ragnuru. Un tad nogriezās pa rietumu taku. Ja pasteigsimies, mēs vēl varam sadzīt viņu pēdas. Es atstāju Brakenu gaidām.

-    Tad mums jāskrien! Rannohs teica. Man tikai žēl, ka nevarēju neko vairāk izdarīt Harga labā. Steidzamies!

Rannoham skrienot pa priekšu, visi metās turp, kur gai­dīja Brakena. Vecā briežumāte bija ļoti samulsusi, ieraudzī­dama visus reizē, taču Villova un Pepa ņēma viņu savā gādībā, un drīz brieži kāpa pa ielejas piekalni augšup, rūpīgi sekodami pēdu nospiedumiem, kas bija izdangājuši mīksto

rietumu nogāzes zemi. Taču, tikuši kalnu grēdas virsotnē, visi apstājās.